Par piedošanu

Apvainoties uz kādu un turēt aizvainojumu, tas ir tā pat kā uzskriet virsū kādai lietai un tad viņu lamāt, spert, sist. Pats taču uzskrēji! Nevis tas galda stūris tev uzdūrās! Pats apvainojies, tad proti arī piedot!

Cilvēka dzīves jēga un mērķis

Katrs cilvēks, pats to neapzinoties, atrodas savas patiesās vietas meklējumos dzīvē, savas esības jēgas meklējumos. Ja veiktu pētījumu, tad būtu redzams, ka šī tēma ar saknēm aizvijas pie civilizācijas rašanās, bet radītie jēgas modeļi no sākuma līdz pat mūsdienām jau sen ir ieguvuši zināmus standartus:

  • Dzīves jēga ir maksimālas baudas gūšanā- hēdonisms.
  • Laime ir cilvēka dzīves augstākais mērķis un viņa darbības vadmotīvs- eidemonisms .
  • Dzīves jēgu saista ar materiāliem labumiem un vērtībām ,praktisko derīgumu– pragmatisms.
  • Utilitārisms – rīkojies tā, lai tava rīcība radīto lielāko labumu lielākam indivīdu skaitam, visas sabiedrības kopējās labklājības un laimes veicināšanā.
  • Personīgā tiekšanās pēc pilnības – perfekcionisms
  • Kalpošana citiem ļaudīm, mīlestības izrādīšana pret viņiem, rūpes par citiem- humānisms.
  • Interešu kopība- korporatīvisms.
  • Savu personisko interešu izvirzīšana augstāk par citu cilvēku un sabiedrības interesēm – egoisms.
  • Un citi modeļi.

Tātad – dzīves jēgas iegūšana – tā ir savas esības piepildīšana ar objektīviem mērķiem, dzīves  saturu, ar vienu vai otru ideju. Tāda cilvēka dzīve ir interesanta un aizaujoša viņam pašam, un , domājams , noderīga arī apkārtējai pasaulei.

Darbībā cilvēka dzīves jēga parādās un izpaužas viņa dzīves radošuma  procesā un tā veidojas no daudzām viņa dzīves sfērām. Tā ir kā savdabīgs mērķu un ideju centrs . Bet atslēgas vārds tajā visā ir pašrealizācija, pašizpausme. Ja cilvēks nav devis tādu pienesumu apkārtējai videi, kādu atzinuši citi, kaut ko noderīgu, kaut ko, kas  svarīgs arī indivīdam tajā skaitā, viņš jūt, ka dzīves jēga iztrūkst, ka viņš ir pazaudējis pavedienu, ka ir nomaldījies no ceļa. Un pretēji- kad kāda darbība vai kāds rezultāts ir derīgs un vērtīgs citiem cilvēkiem, kad cilvēks ar aizrautību un pašizpausmi ir iededzies kādā procesā, viņš iegūst pašpārliecību, viņš sajūt šo pavedienu un pats var skaidri atbildēt uz jautājumu- ir viņa dzīvē jēga vai nav. Viņš to lieliski apzinās.

Ar dzīves jēgas apzināšanos cieši ir saistīta mērķu izpratne. Cilvēka apziņā mērķis izpaužas tajā nākotnes īstenības veidolā, kas atbilst viņa pieņēmumiem, vajadzībām un ideāliem. Mērķis nav identisks dzīves jēgai. Un bieži vien ir mērķi, kas rada cilvēka dzīvē pseidojēgu, kas pēc kāda laika pārsprāgst zem spiediena , ko rada svarīgākas vērtības – kad cilvēks attīstās garīgi un pāriet augstākā savas attīstības līmenī.

Šā vai tā, bet mērķis un dzīves jēga ir cieši savstarpēji saistīti. Tāpēc, ka cilvēks ierodas šajā pasaulē ar noteiktu misiju. Nu nevar būt tas viss vienkārši tāpat vien! Kādu iemeslu dēļ tad mēs visi uztraucamies,  priecājamies, jūtam skumjas, bēdas, mīlestību un laimi? Bet mērķis, uz ko tiecas cilvēks, ne vienmēr ir saistīts ar dzīves jēgu. Tas , bezšaubām,  ir ļoti individuāls jēdziens, kā jau daudz kas mūsu dzīvē. Jo mērķis- tas ir kāds galarezultāts, tā ir kāda plakne, bet ja runā par dzīves jēgu – tas jau ir vesels trīsdimensionāls veidols,  kurā var ievietot bezgalīgu skaitu ar plaknēm. Dzīves jēga- tas ir kustības vektors. Bet dzīves mērķis- tas ir modulis vai šī vektora garums. Var minēt tūkstošiem salīdzinājumu. Dzīves jēga – tas ir pastāvīgs,  kādas nezināmas,  mūžīgi aizslīdošas Patiesības meklējums , Radītāja iepazīšana. No šejienes arī tik daudz šīs problēmas saistības ar reliģiskajiem virzieniem.

“Katram cilvēkam ir tikai vienas pašas dzīves laiks. Jo ātrāk kāds atrod to vietu, no kuras viņš var sākt mazliet priecāties par savu dzīvi, jo tam vairāk tiek no visa kā, ko viņš no dzīves vēlējies.” Jānis Klīdzējs.

Var piekrist, var strīdēties- un katram būs taisnība, tāpēc , ka šis jautājums ir ļoti individuāls un daudzveidīgs. Cilvēka dzīve iegūst jēgu ar laiku, tiek iepazīta priekos un bēdās, veiksmēs un ciešanās, caur aktīvo un pasīvo. Dzīves jēga nesastāv no kaut kādas vienas problēmas vai uzskata, drīzāk tāda ieciklēšanās novedīs pie maldiem, kļūdām un šī jēdziena koncepcijas sagrozīšanas. Bet , ja mēs paši neesam spējīgi kaut kā piepildīt savu dzīvi ar jēgu, tad mūsu vietā to izdarīs citi, un tā būs iedomāta dzīves jēga, kāda uzspiesta, apzināti vai arī neapzināti. Un šīs iedomātās dzīves jēgas apzināšanās – arī ir liels solis uz priekšu.

Visi spriedelējumi un idejas par šo tēmu ir gan glupas, gan gudras, absurdas, izcilas – un visas būs patiesas, jo katrs viedoklis ir neliels, sīks elements no milzīgas mozaīkas . Un tas ir liels darbs – salikt šo bezgalīgo mozaīku, bet pats galvenais nav tikai salikt, bet arī ieraudzīt- kas tajā būs attēlots. Lai izdodas!