Bērni atnāk pie vecākiem. Ne otrādi.

Reizē ar to, ka mēs kļūstam par vecākiem, šajā pat laikā mēs gluži vai atgriežamies atpakaļ savā personīgajā bērnībā.Un no jauna pārdzīvojam gan priecīgus, gan skumīgus pagātnes notikumus. Mēs redzam savā uzvedībā to, ko esam pārņēmuši no savām mammām, bet viņas- to, ko no savām. Un gadās, ka mums tas nepatīk. Mēs kaut kādā veidā uzvedamies attiecībās ar saviem bērniem pavisam savādāk, slepus vēloties, lai arī mūsu bērnība būtu bijusi tieši tāda. Dažreiz mēs pat apskaužam savus bērnus par to.

Bērni palīdz mums izdziedināties, viņi ir gluži kā pavadoņi ceļā uz savu vecāku sirdsskaidrību. Bet izdziedināšanās vienmēr ir sāpīga. Cik daudz kas jāapgūst un jāiemācās un cik daudz netīrumu jāizvāc no savas sirds! Tāpēc ar bērna piedzimšanu pie mums atnāk arī krīze. Bērnības traumu atkal pārdzīvošanas krīze.

Bērni aktivizē mūsu sāpīgās vietas

Mēs dzīvojam ar sirdi, kas salīmēta ar plāksteri. Tā vietā , lai mēs ārstētu savas brūces, mēs aizlīmējam tās un izliekamies, ka viss ir normāli. Bet , protams, nekas labs nenotiek. Zem apsēja sākas iekaisums, un mēs vēl vairāk kļūstam garīgi slimāki. Ja kādreiz mūs kāds ir nodevis, ta tā vietā, lai mācītos piedošanu, mēs cenšamies aizmirst. Un visur redzam apmānu un nodevību.

Atceroties katru aizvainojumu, ko mums saņēmām no vecākiem, mēs tos rūpīgi glabājam, atsaucam atmiņā un lielāmies cits ar citu. Bet vajadzētu taču piedot un iet tālāk, dzīvot pavisam savādāk. Bet tas taču nav interesanti, un arī daudz grūtāk!

Kad piedzimst bērns, mums paliek arvien mazāk spēka, lai izliktos, nesanāk vairs paciest pastāvīgas sāpes dvēselē. Turklāt mazulis visu laiku cenšas pieskarties šai vietai, uzkāpt uz mūsu mīļoto tulznu. Kad bērns sasniedz pašu sarežģītāko priekš mums vecumu, tas nozīmē, ka tieši šis vecuma posms ir tas laiks, kad mums, mūsu bērnībā bija sarežģījumi.

Kādam ir ļoti grūti ar zīdaiņiem. Visticamāk, ka tieši šajā vecuma posmā jums notika kaut kas sarežģīts. Varbūt jūs pēc Bendžamina Spoka uzskatiem guldīja vienu pašu atsevišķā istabā gulēt? Varbūt baroja reizi trijās stundās? Vai arī mamma jau tajā laikā gāja uz darbu?

Kādam ir grūti ar bērnu gada vecumā. Piemēram, grāmatas autorei O.Vaļajevai apmēram sarežģīts posms ar bērniem bija no gada līdz diviem gadiem. Ar lielākajām grūtībām viņa saskārās tieši šajā laikā, jo pati šajā vecumā tika vesta uz bērnu silīti (bērnu dārzi pašiem mazākajiem bērniem) un pārāk daudz kas dzīvē pēkšņi mainījās.

Kādam grūtības ar trīsgadnieku, kas tik izmisīgi pastāv uz savām iegribām . Iespējams, ka jūs kā reiz tādas iegribas neizpaudāt? Kādam iet grūti , kad jāpārdzīvo sava bērna narcisms, kad viņš pieprasa tik daudz uzmanības un apbrīna. Kādam grūti atbildēt uz miljoniem jautājumu, varbūt tāpēc, ka jums šajā vecumā vienkārši lika klusēt un neļāva runāt. Un tā , līdzīgi dažādi vecumi un sarežģījumi.

Bērns- tas ir lielisks mūsu psihiskās veselības un mūsu personības brieduma indikators .Jūs varat izsekot arī tam, kurā vecuma posmā jūs esat iestrēdzis. Kad jums pēkšņi sāk likties, ka vairāk jūs savam bērnam neko nespējat dot un ko ar viņu darīt- nesaprotat. Tas var notikt pēkšņi septiņu, desmit, piecpadsmit gadu vecumā. Tas ir vienkārši zvans no augšas- pievērs uzmanību savām aizlīmētajām brūcēm! Pienācis laiks tās ārstēt! Laiks plēst nost apsēju, skatīties patiesībai acīs un ārstēt. Dezinficēt, tīrīt, dažreiz aizšūt pie speciālista. Un vēl – dot laiku tam sadzīt.

Ja ne mūsu bērni, mēs vēl ilgi varētu peldēties ilūzijā, ka esam absolūti veseli, ka mums viss ir lieliski, ka mēs esam labi un apgaismoti. Bet šie mazie cilvēciņi nes sevī uzdevumu, kas nav viegls, atverot mums acis uz īstenību.

Bērni nāk pie vecākiem. Un ne otrādi

Kad mēs apzināmies, ka mums ir problēmas attiecībās ar mūsu vecākiem, mums ir ļoti grūti kaut ko ar to darīt. Tāpēc, ka mēs gaidām, kad vecāki mainīsies. Ka viņi spers soli , lai panāktu mums pretī. Ka mēs viņiem izstāstīsim, cik cietsirdīgi viņi ar mums izrīkojušies, un viņi mums to tagad kompensēs. Un tas nenotiek.

Daudzas meitenes raud un saka, ka piedod savai mammai, piedod un ieiet pie viņas mājās, bet viņa – atkal atgriežas pie bijušā.  Un kā ar to tālāk dzīvot? Daudzas meitenes arī runā par to, ka mamma man darīja tik sāpīgi, tāpēc viņai ir jāsper pirmais solis.

Bet ir kāds nerakstīts likums, kas šajā pasaulē darbojas nevainojami. Bērni vienmēr nāk pie vecākiem, bet ne otrādi. Ja jūs patiesi vēlaties izdziedināt attiecības ar vecākiem, tad jums ir jādodas pie viņiem. Jāprot nomest savu augstprātību un lepnumu , savu neīsto, mānīgo pieaugušā lomu un ieņemt maza bērna pozīciju attiecībās ar vecākiem. Un , ja jūs gribat harmoniju, tad ieņemiet savu vietu un pārstājiet cīkstēties, pretoties viņiem.

Jā, viņi ir nepilnīgi, jums nav viennozīmīgi jāpiekrīt viņu uzskatiem, jābūt vienotiem ideāliem , vienmēr klausīt viņus arī nav obligāti.Bet cienīt- ir jāiemācās! Būt maziņam blakus viņiem- tas nozīmē pieņemt viņu rūpes tajā veidā, kādā viņi tās jums nodod. Jāpārvērš sevī iekšēji viņu “uzvelc cepuri” un “apēd gabaliņu” par “es tevi mīlu”. Tāpēc, ka tieši tāds arī ir šo norādījumu  patiesais nodoms. Viņiem nav mērķis pierādīt jums, ka jūs nekas neesat, ka jūs esat pārāk mazi vai jauni. Viņi vēlas izpaust savu mīlestību, kā to prot.

Viņiem jau tā nav vienkārši . Viņi taču redz savas kļūdas, pat , ja neatzīst tās. Un mīl  jūs, kā prot. Un viņi nevar spert pirmo soli jums pretī, tāpēc, ka šajā gadījumā atdursies pret sienu. Kamēr jūs paši neatvērsieties un nepanāksiet pretī, neatnāksiet pie viņiem, viņiem atliek vienīgi gaidīt. Un viņi gaida daudzus gadus.

Kas cits viņiem vēl atliek? Jā, viņi neprot mīlēt tā, kā gribētos jums. Jā, viņi nav ideāli vecāki un jūsu dēļ nav izdarījuši tuvu  ne visu, ko varēja (kā jūs domājat). Jā, viņi varētu kaut ko darīt ar sevi un sākt uzvesties tā, kā jūs to gribētu. Tikai viss tas jūs attālinātu vienu no otra.

Pienāks brīdis, kad mums nebūs kurp aiziet ar savām grūtībām, skumjām un raizēm. Un nebūs šai pasaulē to cilvēku, kas mīl mūs visu mūsu dzīvi un vēl mums labu. To cilvēku, kas , lai arī kā būtu, bet vienmēr bija blakus mums. Vai vērts ir velti zaudēt laiku?

Kad mūsu bērni izaugs, mēs arī nonāksim tajā pat vietā. Un to vietā, kuri var tikai gaidīt, kad pie viņiem atkal atnāks viņu bērns. Ja vien gribēs atnākt. Ja atnāks.

Mēs mācām bērnus ar savu piemēru visā. Un cienīt vecākus bērni mācās, skatoties uz mums. Skatoties, kā mēs attiecamies pret saviem vecākiem. Cik ļoti mēs paši cienām viņus. Tā arī viņi attieksies pret mums. Nekādu scenāriju, vienkārši mācīšanās pēc parauga.

Kļūdas un krīzes ir neizbēgamas

Paskatieties uz savu bērnu. Vai tad jūs gribat viņam mocības un traumas? Vai tad gribat sagādāt viņam sāpes un neērtības? Vai tad gribat sabojāt visu viņa dzīvi? Neviens no vecākiem to negrib!

Neviens nav mācījis mūs būt par vecākiem. Un mūsu vecākiem arī neviens to nav mācījis. Tāpēc mēs audzinām bērnus, kā protam, cik pietiekoši ir mūsu iekšējie resursi un spēks. Cik vien to atļauj mūsu sirds tieši šobrīd.

Un jebkurā gadījumā mēs kļūdīsimies, paklupsim, kritīsim. Jebkurā gadījumā būs situācijas, kuras aizvainos mūsu bērnus. Mēs nekādi nevarēsim no tā izvairīties. Kā nevarēja arī mūsu vecāki, kas tieši tāpat gribēja dot mums pašu labāko. Un , lai to izdarītu, izmantoja jūsuprāt ne tās labākās metodes un īstos vārdus . Jebkura gadījumā mēs kaut ko izdarīsim ne tā. Katram bērnam atradīsies  iemesls, ar ko vēlāk aiziet pie psihologa. Pat tad, ja māte būs bijusi pārāk ideāla un nevainojama, kā ideāls, līdz kuram neaizsniegties.

Tāpēc atslābinieties un izelpojiet. Sāciet ar attiecību atjaunošanu ar vecākiem. Jūsu sirdīs. Vispirms vajag izārstēt visu to, kas atrodas mūsos iekšā. Reizēm jums tam būs nepieciešams kāds laika posms pabūt distancēti vienam no otra. Lai nostiprinātu savu mīlestību un pieņemšanu. Dažreiz arī pēc tā jūsu ārējās attiecības neizmainīsies. Un izskatīsies, ka pārmaiņu nav, mamma joprojām ir neapmierināta un izgāž uz jums savas negatīvās emocijas, kritizē jūs un vīpsnā par jums, tētis – tikpat vienaldzīgs. Bet neļaujieties apmānam. Ja jūsu sirdī patiešām ir paspējušas izaugt mīlestība un pieņemšana, tas pārstās jūs sāpināt. Un pat tādas īpatnības nespēs ietekmēt jūsu iekšējo cieņu pret vecākiem un pateicību.

Bet, kad sirdī ir tiešām tāds noskaņojums, tad arī ārējās attiecības pamazām mainās. Ne tik ātri, kā jums gribētos, un ne obligāti uz to pusi, kura patiktu jums šobrīd. Mīlestība, kas mājo jūsu sirdī, varēs pastāvēt, negaidot noteiktas darbības un rīcību. Bet lai tā notiktu, ir jārada viņai iespēju izaugt un nostiprināties.

Mūsu bērni, atnākot pie mums, palīdz mums atrast mūsu sāpīgos punktus, mūsu dziļāk noslēptās rētas. Tas, kas nomoka mūs gadiem , var tik izdziedināts. Ne tik ātri ,kā gribētos, ne tik viegli. Toties – droši un labi. Vai esat gatavi doties turp, kur sāpīgi, sekojot pa pēdām ceļā, kuras norāda jūsu mazais bērns? Uz jūsu personīgo tālo bērnību? Vai esat gatavi doties turp un izdziedināties? Ja jā, tad nav vērts atlikt uz rītdienu to, ko var sākt darīt jau tūlīt.

Bērni palīdz mums atnākt pašiem  pie sevis

Nav iespējams veidot attiecības ar cilvēkiem, kad tu nezini, kas esi tu pats un nesaproti pats sevi. Ir neiespējami arī veidot attiecības ar sevi, kamēr tev nav bijusi pauze un klusums, kamēr tavā dzīvē ir daudz lieka trokšņa un citu svarīgu lietu. Bērna dzimšana sniedz mums iespēju paņemt tādu pauzi un izdzirdēt pašiem sevi. Ja vien mēs, protams, to izmantosim. Jo var taču arī dzemdēt un turpināt savu nesaprotamo skrējienu nezin kur un kāpēc.

Atrodoties beidzot mājās, kad ir pietiekoši daudz brīva laika ( lai nu kā, bet mammai dekrēta atvaļinājuma laikā ir iespēja, lai domātu, pārdomātu, paklausītos) , mēs varam atklāt sevī tik daudz jauna un nezināma!

Daudzas mammas tieši šajā laikā atrod savu īsto nodarbošanos. Tā atnāk pati, caur radošumu , hobiju, kā sirdslieta. Un paver jaunas robežas sievietes personībā. It kā būtu tur sēdējusi kaut kur iekšā, gaidījusi, kamēr to pamanīs un sadzirdēs. Jo būt fotogrāfam vai māksliniekam – tas taču ir tik savādi, daudzreiz patīkamāk un prestižāk ir būt juristam vai grāmatvedim. Bērns palīdz mums pārstāt skriet prom pašiem no sevis. Un varbūt tieši tāpēc bērna kopšanas atvaļinājuma laikā ir tik grūti- jo tu fiziski aizbēgt nevari, un tev šā vai tā nākas satikties pašai ar sevi. Bet šīs tikšanās ne vienmēr ir patīkamas un priecīgas.

Kaut gan – kas var būt priecīgāks un interesantāks, kā iepazīties un dziļāk iepazīt tuvu cilvēku? Vai arī jums ir kāds vēl tuvāks , kā jūs pati? Vai gan daudz mēs par sevi zinām,daudz saprotam, vai arī dzīvojam pēc stereotipiem? Ļoti daudzas sievietes uzdod man jautājumu par sava aicinājuma meklējumiem. Un priekš manis tas skan daudz dziļāk. Tas nav vienkārši- “par ko man strādāt?”, tas patiesībā ir jautājums par to, “kas es vispār esmu?” “ kāda es esmu patiesībā?”

Šeit, kā arī ar vecākiem, mums nākas iet caur sāpēm  , iet dziļumā, kad pašiem kļūst ļoti bail. Mazums, ko es tur vēl atradīšu. Iet, nevis stāvēt un gaidīt, ka viss reiz atnāks pats. Mēģināt, kļūdīties, meklēt, klausīt savai sirdij. Sarežģīts ceļš. Bet bērna dzimšana mums paver arī šīs durvis.

Bērni aizved mūs pie Dieva

Es zinu vienu gadījumu, kas mani reiz ļoti pārsteidza . Tas bija vēl līdz tam, kad es pati nopietni aizdomājos par Dievu. Viena jaundzimušā meitenīte raudāja dienu un nakti. Gada laikā viņu nevarēja nekādi nomierināt .Mamma bija nomocījusies un pagurusi. Bet viņai bija arī citi bērni. Un kādā dienā pilnīgi nejauši kopā ar gadu veco meitiņu , kura arī uz ielas raudāja bez apstājas, viņa iegāja baptistu baznīcā. Nezinu, kāpēc tieši tur. Nejauši. Pēc mātes vārdiem, pareizticīgo baznīcā viņas bija bijušas vairākas reizes. Bet te –nejauši iegāja. Un notika brīnums! Meitiņa apklusa. Un klusēja dažas stundas pēc kārtas.

Sākumā mamma nodomāja, ka tā ir sagadīšanās. Bet pēc tam saprata, ka vienīgā iespēja pabūt mierā un klusumā, tas ir doties ar meitiņu uz baznīcu un pavadīt tur visu dienu. Tā visa ģimene kļuva par baptistiem ( līdz tam bija ticīgie tikai formāli). Meitenīte patiesi ir interesanta. Dzied korī, mācās svētdienas skolā, ļoti ievainojama un kautrīga.

Bērni tagad ierodas neparasti. Un daudzi no viņiem šādi vai savādāk aizved vecākus pie ticības. Ja nebūtu rakstnieces (O.Vaļajevas)  vecākā dēla īpatnības, šis jautājums nebūtu kļuvis aktuāls jau tik agrā vecumā. Droši vien atliktu uz vēlāku laiku.

Daudzi nonāk pie ticības tādēļ, ka savādāk nevar tikt galā ar pārdzīvojumiem. Tik daudz briesmu šajā pasaulē, kārdinājumu, ar kuriem tu nezini, ko iesākt. Un atliek vienīgi lūgšanas. Un jā, tas ir labākais veids, kā pārdzīvot jebkuru krīzi.

Jā, ceļš pie Dieva arī nav pats vieglākais un patīkamākais. Nākas atkal no jauna uzzināt par sevi daudz nezināma. Arī par savu lepnumu, savu skopumu, skaudību, nenovīdību un vēl daudz ko citu. Un atkal no jauna mums nākas iet caur sāpēm. Un atkal mūsu bērni parāda mums šo ceļu. Iedomājaties, cik daudz viņi mums dod līdz ar savu ierašanos! Cik daudz ko saasina, un kā nav viegli visu šo izturēt un atrast savu ceļu un sevi pašu!

Bērni – tā ir brīnišķīga Dieva dāvana. Brīnišķīga dēļ daudziem iemesliem. Tāpēc, ka tas ir nepārtraukts personības un garīguma izaugsmes treniņš, iespēja izdziedināt savas vecās rētas un atrast šajā dzīvē savu ceļu, atrast Dievu, dzīves jēgu.

Jā , tas nav vienkārši. Sevišķi pirmajā reizē, kad viss šis ceļojums ir jaunums. Īpaši tad, ja šī brīža sakumā mēs esam jau aizgājuši ļoti tālu gan no sevis, gan no Dieva, un no saviem vecākiem. Bet tas ir tā vērts. Noticiet!

Ar katru bērnu jūs atkal no jauna iesiet šo ceļu, katrā reizē vieglāk un tajā pat laikā dziļāk. Jūs kļūsiet par pilnīgi citu cilvēku, ja ļausiet visam tam ar jums notikt. Nav vienkārša mātes transformācija.

Toties cik daudz dārgumus jūs atradīsiet sevī!

No krievu valodas tulkoja S. Šmiukše, publicēts http://econet.ru

Autore: Olga Vaļajeva, nodaļa no grāmatas “Sūtība būt par mammu”

 

Kur pazūd mūsu laiks?

Lai arī mums visiem diennaktī ir iedalīts vienāds stundu skaits, tomēr vieni šajās 24 stundās pamanās iespēt vairāk nekā pārējie.

Laika zagļu TOPs

  1. Sociālie tīkli

Ielūkošanās „uz minūtīti” draugos, feisbukā, tviterī, YouTube vai kādā citā sociālajā tīklā ar mērķi vienkārši pārbaudīt, vai nav pienākusi kāda vēstule vai ziņa, parasti beidzas ar stundām garu sarakstīšanos ar kādu, kurš tieši tāpat ir „uz minūtīti” ielūkojies. Vai arī bezjēdzīgu klaiņošanu pa ziņu lentu un svešu, nepazīstamu personu profilu pētniecību. Lai kontrolētu savu soc. tīklos pavadāmo laiku, vislabāk ir atvēlēt šai nodarbei strikti noteiktu laika periodu, piemēram, 20 minūtes no rīta vai vakarā.

  1. Datorspēles

Datorspēles, azartspēles un visas citas laika nosišanas spēlītes. „Iziešu vēl tikai šo līmeni un tad gan viss” parasti ievelkas līdz rīta gaismai. Ir dzirdēti gadījumi, ka virtuālās cīņas turpinās pat vairākas diennaktis bez pārtraukuma. Rezultātā laika killers berzē plaukstas un jūtas laimīgs.

  1. Kaitīgie ieradumi

Vieni smēķē, lai atslābinātos, citi lieto alkoholu, lai labāk strādātos, vēl kāds pārēdas, jo nejūtas mīlēts. Visi zin, ka šīs kaitīgās nodarbes bojā veselību un izskatu, bet reti kurš aizdomājas līdz tam, ka tās zog arī mūsu dzīves dārgo laiku, kuru mēs būtu varējuši izmantot lietderīgāk – sportojot, ceļojot, mācoties, apgūstot ko jaunu vai kā citādi sevi pilnveidojot un attīstot.

  1. Televizors

Laiks pazūd kā melnajā caurumā, sekojot visiem neskaitāmajiem TV šoviem, seriāliem un ziņu pārraidēm, kurās pārsvarā tiek atrādīti visi negatīvie un šausminošie uz zemeslodes notikušie jaunumi. No šī laika zagļa var viegli tikt vaļā, uzdodot sev vienu jautājumu: ”Ko man tas dod un kāds man no tā labums?” No televizora skatīšanās labuma nav nekāda, bet no neskatīšanās – ir. Kā viens no labumiem ir vairāk laika, lai pievērstos savas dzīves veidošanai, nevis tikai skatītos kā dzīvo citi.

  1. E­pasts

Nekārtība e­pastkastītē var atņemt milzīgi daudz laika. Daži pierakstās uz jaunumu, ziņu un dažnedažādu kursu un apmācību programmu saņemšanu neskaitāmās mājas lapās, blogos un portālos, nemaz nepiedomājot pie tā, vai to visu lasīs. Līdzīgi kā ar sociālo tīklu apmeklēšanu arī elektroniskā pasta apskatei lietderīgi ir atvēlēt kādu konkrētu laika posmu, kura laikā revidēt ienākušo korespondenci, rakstot un atbildot uz vēstulēm kā arī izdzēšot nevajadzīgo un vairs neaktuālo informāciju.

  1. Draugi, kuriem nav ko darīt

Draugi, kaimiņi, paziņas, radi, kolēģi, kas zvana vai ierodas ciemos visnegaidītākajos brīžos, nojaucot jums visus plānus, arī pieskaitāmi pie laika zagļiem. Cilvēkam ir garlaicīgi, viņš nezin, ar ko sevi nodarbināt un tāpēc sāk meklēt upuri, kurš būtu ar mieru ziedot savu laiku tukšām, bezjēdzīgām sarunām un laika nosišanai. Šajā gadījumā jāizstrādā sava „atšūšanas” taktika, jo katrs gadījums ir individuāls.

  1. Nespēja atteikt

Nespēja un nemācēšana atteikt ir vēl viens sava dārgā laika zaudēšanas iemesls. Mēs veicam savus tekošos uzdevumus un pēkšņi mums kāds piespēlē vēl kādu darbiņu. Un tad nu mēs mētājamies no viena darba pie otra tā arī īsti līdz galam nepadarot nevienu. Šādā situācijā jāmāk pateikt : „Stop! No sākuma padarīšu jau iesākto darbu un tikai tad ķeršos klāt citiem”.

  1. Neorganizētība

Arī neorganizētība var novest pie tā, ka laiks mistiskā veidā kaut kur pazūd. Var plānot un stādīt bezgalīgi garus sarakstus ar darāmajiem darbiem un nenonākt ne pie kāda rezultāta vienkārši tāpēc, ka nav noteiktas prioritātes un galvenie mērķi. Darbiem jābūt organizētiem tā, lai ir skaidrs, kurš tieši ir vissvarīgākais, kurš mazssvarīgāks un kuru var vispār atstāt nedarītu.

Laiks ir viens no vērtīgākajiem resursiem, kas mums ir dots. Ja mākam to kontrolēt un vadīt, tas strādā mūsu labā, ja nē – izslīd kā smiltis caur pirkstiem un nav vairs atgriežams atpakaļ. Izmantosim to prātīgi!

Autors: http://tava-pasaule.lv/kur-pazud-laiks-laika-zaglu-tops/

Paškoučings – īss kurss dzīves kvalitātes uzlabošanai jeb māksla ļauties dzīvot no sirds

Praktiskais seminārs – trenings

Semināra –treninga norises laiks:  Sestdien, 5.decembrī no plkst.  10.00 – 16.00    (ar 2 kafijas pauzēm)

Vieta:  Liepāja, Graudu iela 21.     

Dalībnieku skaits – ierobežots  (max. 12)

Uzzināsiet, kas ir koučings , paškoučings, un kā izmantojot to principus var uzlabot savas dzīves kvalitāti.

Jūs saņemsiet zināšanas un iegūsiet pieredzi iekšējam darbam ar sevi sekojošās tēmās :

  • Iekšējo dzīves nostādņu dziļš pārskats;
  • Sava dzīves scenārija izpratne, darbs ar to;
  • Iekšēja neatkarība no ārējiem apstākļiem;
  • Efektivitātes metodes profesionālajā un personīgajā dzīvē;
  • Spēja visu paspēt;
  • Māka veidot dzīvi panākumu virzienā, un gūt tos.

Šī programma ļaus sasniegt augstus rezultātus dažādās dzīves sfērās : pašattīstībā, biznesā, radošajā plānā.

Dalības maksa:   50 EUR (ietver semināru, izdales materiālus, 2 kafijas pauzes)

Iepriekšēja pieteikšanās obligāta, dalībnieku skaits ierobežots.

E-pasts pieteikumiem santa@birojsjums.lv

Telefons uzziņām   29491027

Semināru vada:  Santa Šmiukše,

 

Santai ir maģistra grāds biznesa vadībā, papildus studējusi koučingu Rīgas Koučinga skolā, kas ir oficiālais Erickson Coaching International  (ECI) (Kanāda) pārstāvis Latvijā, ieguvusi izglītību un tiesības būt par personiskās izaugsmes treneri (koučs) un komandu kouču.

Profesionālā darba pieredze finanšu sektorā un biznesa konsultāciju nozarē, turpina vadīt  2 uzņēmumus. Santa jau vairāk kā 20 gadus ir akciju sabiedrības “Liepājas lombards”  valdes priekšsēdētāja un konsultāciju uzņēmuma SIA “Birojs Jums” dibinātāja un vadītāja, profesionāls biznesa konsultants,  sertificēts nodokļu konsultants un lektore.

Santa sniedz individuālās konsultācijas biznesa uzsākšanā un vadībā, nodokļu un finanšu jautājumos, individuālās un komandu koučinga sesijas, kā arī apmācības.

Santas sirdslieta ir dalīties ar citiem  savā pieredzē un zināšanās. Ir bijusi lektore Liepājas Universitātē  , turpina sadarbību ar augstskolu, strādājot par komisijas priekšsēdētāju studiju programmā  “Biznesa un organizāciju vadība” bakalauru darbu aizstāvēšanā, izstrādā un vada dažādus seminārus.

Santa specializējas tēmās par biznesa uzsākšanu, vadību, laika plānošanu, personīgo mērķu uzstādīšanu un sasniegšanu, pašizaugsmi, kā arī vada personiskās pilnveides kursus.

Vaļasprieks – ezotērika, vēdisms,  aktīvi interesējas par Pievilkšanās likumu un tā praktisko pielietošanu, par citiem Visuma likumiem, vada kursus un sniedz privātas konsultācijas tiem, kas interesējas par savu iekšējo resursu izmantošanu, lai veidotu veiksmīgu, laimīgu un piepildītu dzīvi.  Vairākus gadus zināšanas apguvusi Sokrāta Tautskolā programmā “Domātājs”.

Praktiķe un pozitīvās domāšanas piekritēja.

Viņas dzīves misija – izmantojot savas zināšanas un personīgo pieredzi, palīdzēt cilvēkiem sasniegt viņu mērķus un dzīvot laimīgāku dzīvi.

Dzīves moto:

Labu domāt, labu darīt, labu runāt, labam ticēt. Labu vēlēt, labu dot un labu ņemt. Labi būs!

Iedvesmai

Kad jūs iedvesmo kāds cildens mērķis, kāda neparasta iecere, tad jūsu domas sarauj važas, prāts pārvar ierobežojumus, apziņa plešas visos virzienos un jūs atrodaties jaunā,varenā un brīnišķīgā pasaulē. Dusošie spēki, spējas, talanti iemanto
dzīvību, un jūs atklājat,ka esat kļuvis daudzkārt izcilāks nekā jebkad esat sapņojis. Patandžali.