Es novēlu Tev

Es novēlu Tev LAIKU!
Ne tādu, kurā esam nebeidzamā skrējienā, bet gan tādu, ko veltām viens otram.
Es novēlu Tev VĀRDUS!
Ne tukšus un ne tādus, kas sāpina otru, bet gan īstus un vērtus.
Es novēlu Tev MIERU!
Ne tādu, kas ārēji miermīlīgs, bet gan tādu, kas ir patiess un īsts Tevī pašā.
Es novēlu Tev PRIEKU!
Ne tādu, kas uzlikts sejā, kā izcila maska, bet tādu, kas laužas ārā no Tavas sirds un vaigā nevar palikt nepamanīts!
Es novēlu Tev LAIMI!
Ne tādu „lielo”, uz kuru mēs gaidām visu mūžu, dažbrīd pat it kā „nīkuļojot”, tā arī nekad to nepamanot, bet gan tādu, kas mums katram tiek dota, kā dāvana katrā mūsu dzīves mirklī.
Es novēlu Tev MĪLESTĪBU!
Ne tādu, kas skan, kā „vispār pieņemta norma”, bet VAIRĀK – vairāk par to, ko spējam, vairāk par to, ko iedomājamies, vairāk par to, ko no mums „prasa” un vairāk par to, ko, šķiet, spējam dot. Vairāk par to, ko mēs uzdrošināmies.

Laimīgu Jauno, 2016.gadu!

Par ūdens glāzi un ne tikai to…

Stundas sākumā profesors pacēla nepilnu glāzi ar ūdeni. Viņš turēja glāzi izstieptā rokā, kamēr visi studenti pievērsās viņam un pēc tam pajautāja:

-Cik , jūsuprāt, šī glāze ir smaga?

-50 grami, 100,  125 grami – sauca studenti.

-Es arī pats nezinu, – turpināja profesors, – lai to uzzinātu, būtu vajadzīgs to nosvērt. Bet jautājums ir par ko citu: kas būs, ja es šo glāzi tā turēšu dažas minūtes?

-Nekas, – atbildēja studenti.

-Labi. Bet kas būs, ja es šo glāzi tā turēšu stundu? – vēlreiz pajautāja profesors.

-Jums sāks gurt un sāpēt roka, – atbildēja viens no studentiem.

-Tā. Un kas būs, ja es šādā veidā noturēšu glāzi visu dienu?

-Jūsu roka notirps, jūs sajutīsiet stipru muskulatūras sasprindzinājumu , var pat paralizēt roku un nākties jūs vest uz slimnīcu, – teica kāds students , atskanot smiekliem visā auditorijā.

-Ļoti labi, – mierīgi turpināja profesors, – un vai šajā laikā ir mainījies glāzes smagums ?

-Nē, – skanēja atbilde.

-Tad no kurienes parādījās sāpes plecā un sasprindzinājums muskuļos?

Studenti sajutās pārsteigti un apmulsuši.

-Kas man jāizdara, lai atbrīvotos no sāpēm?- pajautāja profesors.

-Jānoliek glāze, – sekoja atbilde no auditorijas.

-Lūk, – iesaucās profesors, – tieši tā notiek arī ar ikdienas problēmām un neveiksmēm. Ja turēsiet tās galvā dažas minūtes- tas ir normāli. Ja domāsiet par to ilgu laiku, sāksiet izjust sāpes. Bet , ja turpināsiet domāt par to vēl ilgāk, nepārtraukti,  tad tas sāks jūs paralizēt,  jūs nespēsiet neko citu vairs darīt.

Svarīgi ir apdomāt situāciju un izdarīt secinājumus, bet vēl svarīgāk ir atlaist šīs problēmas no sevis katras dienas beigās pirms miega. Un tādā veidā jūs bez sasprindzinājuma katru rītu varēsiet pamosties mundrs un gatavs tikt galā ar jaunām dzīves situācijām.