Alberta Einšteina vēstule meitai par pašu spēcīgāko spēku, kas saucas mīlestība

Šo vēstuli Einšteins uzrakstīja savai meitai Līzei neilgi pirms savas nāves.

“Kad es pasaulei piedāvāju Relativitātes teoriju , ļoti nedaudzi saprata mani un tas, ko es atklāšu Tev tagad , lai nodotu cilvēcei, gluži tāpat sastapsies ar nesapratni un aizspriedumiem pasaulē. Es lūdzu Tevi saglabāt šo vēstuli tik ilgi, cik tas ir nepieciešams- gadu, desmitiem gadu , kamēr sabiedrība nebūs pietiekami attīstījusies, lai pieņemtu to, ko es paskaidrošu tālāk.

Eksistē ļoti spēcīgs Spēks, kam joprojām zinātne nav radusi oficiālu skaidrojumu. Šis spēks ietver sevī un pārvalda visas citas parādības, kas darbojas Visumā. Tas ir Visuma spēks- MĪLESTĪBA.

Kad zinātnieki meklēja Visuma vienoto teoriju, viņi aizmirsa pašu spēcīgāko neredzamo spēku. Mīlestība ir Gaisma, kas apgaismo tos, kas to saņem un dod. Mīlestība – ir pievilkšanās spēks, jo tā liek daudziem cilvēkiem sajust pievilkšanos citiem cilvēkiem.

Mīlestība- tas ir spēks, jo tā palielina labāko, kas mums ir, kas mēs esam, un ļauj cilvēcei neiegrimt aklā egoismā. Mīlestības dēļ mēs dzīvojam un mirstam. Mīlestība ir Dievs un Dievs ir Mīlestība. Šis spēks visu izskaidro un piešķir jēgu dzīvei.

Tas ir mainīgais, ko mēs esam ignorējuši pārāk ilgi, varbūt tāpēc, ka mēs baidāmies no Mīlestības.

Lai saprastu Mīlestību, esmu izdarījis vienkāršas izmaiņas manā zināmajā vienādojumā. Ja Е = mc2 vietā, mēs atzīstam, ka pasaules izdziedināšanas enerģija var tikt iegūta caur Mīlestību, reizinātu ar gaismas ātrumu kvadrātā, mēs nonākam pie secinājuma, ka Mīlestība ir pats spēcīgākais Spēks, tādēļ ka tam nav ierobežojumu.

Iespējams, mēs vēl neesam gatavi, lai izveidotu “Mīlestības bumbu”- pietiekoši jaudīgu ierīci, lai pilnībā iznīcinātu naidu, egoisms un alkatība, viss kas izposta planētu.
Neskatoties uz to, katrs atsevišķs indivīds nes sevī nelielu, bet spēcīgu mīlestības ģeneratoru, kura enerģija gaida savu atbrīvošanu.

Kad mēs mācāmies saņemt un dot šo Visuma enerģiju, dārgā Līze, mēs apliecinām, ka Mīlestība uzvar visu, tā ir spējīga pārvarēt visu,  tāpēc, ka Mīlestība – tā ir dzīves kvintesence *.

Es dziļi nožēloju, ka nespēju agrāk izpaust to, kas atradās manā sirdī, un kas visu dzīvi  klusi klauvēja priekš Tevis. Varbūt , ka ir pārāk vēlu, lai atvainotos, bet laiks –tas ir nosacīts lielums. Man ir jāpasaka Tev, ka es mīlu Tevi un, pateicoties Tev, esmu saņēmis galīgo atbildi.

Tavs tēvs Alberts Einšteins.”

  1. * Būtiskāko pazīmju, īpašību kopums; galvenais, svarīgākais.
  2. * Antīkajā filozofijā ēters, piektais elements (blakus četriem zemes elementiem — ūdenim, zemei, ugunij, gaisam).

PAR DZĪVOŠANAS TIKUMIEM

KĀDS IR DZĪVOŠANAS PAMATTIKUMS ?

Visi man labi bija,
kad es pati laba biju;
Visi man ļauni bija,
kad es ļauna cēlējiņa. F 530, 3638
Vēl’ man labu, es tev arī,
tad mēs mīļi dzīvosim.
Ko mēs abi dabūsim,
kad mēs ļaunu vēlēsim? 3454

ESI LABS!

Kad visi būs labi, tad ļauno vairs nebūs, jo, visiem labiem esot, ļaužu ļaunumam vairs dzīvē nevar būt vietas. Tā ir skaidra un gudra atziņa, pat skaidrāka vēl nekā kristīgās tikumības pamatbauslis “Mīli savu tuvāko kā sevi pašu”, kas aizgūts no vecās derības (sk. Moz. 19, 18 un 19, 34).

Labuma jēdzienā ietilpst pareiza izturēšanās pret sevi, citiem un Dievu. Labums tiek turēts par augstāko sasniedzamo mērķi kā lietiskās tā garīgās vērtībās. Tā aizbildnis un devējs ir pats Dievs.

Cilvēkus, kas visvairāk bija iekrājušies lietiskos un garīgos labumus, senāk dēvēja par LABIEŠIEM. Šis vārds apzīmēja to pašu ko aristokrāts savā pirmnozīmē. Labi un pareizi var izturēties pret sevi pašu, pret ļaudīm un Dievu.
KĀDS IR PIRMAIS PAŠTIKUMS ?

Ai dzīvīte, ai dzīvīte,
pie dzīvītes vajadzēja
Vieglu roku, vieglu kāju,
laba gudra padomiņa. 6850
Gudra mana māmuliņa,
gudri mani audzējusi.
Gudru ņemšu līgaviņu,
savas dzīves kopējiņu. 11188

ESI GUDRS!

Bez gudrības paliktu nesaprasti un nepiepildīti visi pārējie labie tikumi, tamdēļ gudrība jāuzlūko par pašu pirmo tikumu. Gudrība ir labumu un vērtību atziņa, tā ir mērķu un nolūku izpratne. Visa tikumiskā dzīvošana ir cenšanās labo un vērtīgo iegūt, bet nelabo un nevērtīgo atmest. Negudrā prātā tikumi var pārvērsties ačgārnībās un pat netikumos. Tikai gudrība noteic cilvēka pareizo izturēšanos pret sevi, citiem cilvēkiem un Dievu. Neviens cilvēks nepiedzimst gudrs. Gudrība pieņemas, prātam attīstoties un pašam mācoties.
KĀDS IR OTRS PAŠTIKUMS ?

Ne ar miegu laba biju,
ne ar bargu valodiņu.
Ar darbiņu laba biju,
ar jauko valodiņu. 6779
Acis darba izbijās,
rokas darba nebijās;
Rokas darba nebijās,
zinājās padarot. 7971

ESI DARBĪGS!

Darbīgums ir tikums, ar ko vienmēr varējusi lepoties latvju tauta. Rosīgums un darbīgums ir vajadzīgs visu pārējo tikumu turēšanai un labo nodomu pildīšanai. Darba tikums prasa dvēseles un auguma spēju nodarbināšanu, lai iegūtu virsroku pār dabu kultūras attīstības un savas iekšpasaules dēļ. Tikumības pienākumi uzliek cilvēkam daudz darba ne tik vien paša dēļ, bet arī tautas, mākslas, valsts, zinātnes un reliģijas labad. Sekodami darba tikumam mēs sasniegsim garā un mantās bagātību. Kā zināms, darba veiksmi latvietis guvis no paša Dieva.
KĀDS IR TREŠAIS PAŠTIKUMS ?

Daiļa man rota bija,
smuidrs mans augumiņš;
Rotu pati darināju,
Laima smuidru augumiņu. 5305
Glīti, meitas, dzīvojiet
liela ceļa maliņā:
Gludu galvu, baltu muti,
tīru namu, istabiņu. 14086

ESI DAIĻŠ!

Dainas pauž, ka daiļuma centieni ir tikums. Tauta ticējusi, ka netīrā, nemazgātā un neglītā mājā Dievs neiegriežoties (F 211, 235). Reti kāda cita tauta centusies tik neatlaidīgi sasniegt daiļumu savā dzīvē kā latvieši. Daiļš darbs, daiļa valoda, daiļa dziesma ir bijušas augsti turētas vērtības. To nav varējusi kavēt pat tā lielā nabadzība, kurā tautu bija iedzinuši tās kakla kungi. Daiļa dzīvošana noteikti ietilpusi latviešu tikumiskajā dzīvē, turpretī citu reliģiju tikumības iet daiļumam secen.

Pēc mūsu tautas daiļuma atziņām turpmāk ceļama latviskā estētika un latviskā māksla, kas izdaiļotu mūsu valsti un dzīvi.
KĀDS IR CETURTAIS PAŠTIKUMS ?

Spodra saulīt’ i lēkdama,
jo spodrāka rietēdama;
Līksma māsiņ’ i augdama,
jo līksmāka dzīvodama. 3535
Līksmo, mana dvēselīte,
ne ilgam tavs mūžiņš:
Tik ilgām tavs mūžiņš
kā vasaras launadzinš. 84′

ESI LĪKSMS!

Mums uzspiestā kristīgā ticība nav uzņēmusi savā tikumībā ne pasaulīgo daiļumu, ne prieku. Taču visos laikos, dabīgu dziņu balstītas, pastāvējušas dzīves mācības, kas uzlūkojušas līksmi jeb prieku par dzīvošanas galveno mērķi (hēdonisms). Dainās pats Dievs tēlots kā līksmības un prieku aizbildnis. Uz prieka pretstatu – bēdām un skumjām – latvietis raudzījies kā uz ļaunumu, ko atnesusi Nelaime, Ļauna diena vai ļauni ļaudis. No bēdām ir jāatraisās, jo tās ir netikumīgas tādēļ, ka sagrauž cilvēku. Senāk latvieši dažādiem līdzekļiem lūkojuši bēdas remdēt, atrast RĀMAVU. Par labāko līdzekli bēdu remdēšanai no laika gala turēta dziesma.
KĀDS IR PIRMAIS ĻAUŽTIKUMS ?

Bāleliņi, bāleliņi
kā tie sila balodīši:
Ļaudīm lieli brīnumiņi,
ka mēs mīļi dzīvojam. 3450
Cieši jozu ceļa jostu
pieder cieši valkājot;
Mīļi saucu svešas mātes,
pieder mīļi pasaucot. 23175

ESI MĪĻŠ!

Pēc gudrības, daiļuma, darba, līksmes var ikviens censties savrup, bet mīlestībā vienmēr jāmeklē kādu otru. Mīlestības pamatā ir dvēseles jūtas, kas tiecas uz saistīšanos ar citām dzīvām būtnēm. Tamdēļ visas reliģijas turējušas mīlestību par pašu pirmo tikumu, kam jākārto ļaužu sadzīve. Latvieši mīlestību atzinuši vispirms savējo vidū. Ģimene un radi bijuši tuvākais aploks šim ļaužtikumam. Aiz ģimenes un radiem, kā zināms, sākas tauta un cilvēce. Taču līdz svešniekiem un sveštautiešiem mīlestības tikums parasti nav sniedzies, jo ar tiem attieksmes kārtojis kāds cits ļaužtikums, proti, saderība, kas slāpējusi naidošanos un karus.

Mīlestības pretstats ļaužu sadzīvē bijusi bardzība, jo mīļai dzīvošanai pretim stāvējusi barga dzīvošana. Naids reti kad turēts par mīlestības pretstatu, jo ģimenē un savējo vidū tā nemaz nevarējis un nedrīkstējis būt.
KĀDS IR OTRS ĻAUŽTIKUMS ?

Es ar savu bāleliņu
ilgi naida neturēju:
Namiņā sasabāru,
istabā saderēju. 3481
Droši gāju, nebēdāju
lielajos dieveros:
Zinu savu lēnu prātu
ieterēmi saderēt. 21839

ESI SADERĪGS!

Saderības tikumam parasti jākārto attieksmes ar svešākiem ļaudīm un citām tautām. Atsevišķo cilvēku, ģimeņu un tautu rūpestiem gadās daudzreiz naidīgi sadurties, tā ceļas nesaderība, kas pārvēršas naidā un top par lielu dzīves ļaunumu. Saderībai jāsarga ļaudis no naidīgām cīņām, ja vien aiz tām nestāv kāda svēta patiesība, par kuru jākaro. Sabiedrībai jāveicina savstarpēja piekāpība un atsacīšanās no pašlabumiem vispārības dēļ. Cits jaunāks vārds saderībai ir DRAUDZĪBA, kas dainās maz lietots. Draudzība liek palīdzēt un dot, lai nekas netraucētu mieru un saticību. Šeit sākas nākošais laužtikums – devība.
KĀDS IR TREŠAIS ĻAUŽTIKUMS ?

Dod, Dieviņi, kalnā kāpt,
ne no kalna lejiņā;
Dod, Dieviņi, otram dot,
ne no otra mīļi lūgt. 14218
Arājiņa līgaviņa,
dod maizītes atraitnei
Dievs atdos arājam
pa vadziņas galiņam . 27831

ESI DEVĪGS!

Devības tilpumu daudzina it visas reliģijas. Devība ir ATSACĪŠANĀS no savējā par labu otram. Var otram atdot nevien savu mantu, bet arī savus spēkus un zināšanas. Devība bijusi latvietī ieaudzināta jau no pašas bērnu kājas. Hupelis raksta par latviešiem: “Reti kad tie paiet garām nabagiem, tos neapdāvinājuši; pat vislielākā dārdzībā tie izdala pie baznīcām nabagiem maizi, sviestu, gaļu, naudu utt. “(Top. Nachr. II, 148). Godībās devību mēdz parādīt ar ziedošanu, veltīšanu, mešanu un kukuļiem.

Augstākais devējs ir pats Dievs, tamdēļ devībai un ziedošanai piešķirta reliģiska nozīme, ko izteic paruna: “Dots devējam atdodas”.

Pretstatā devējam stāv sīkstulis un skauģis. Skaudība ir nekrietnākais netikums, jo tas visvairāk kavē dažādu labumu vairošanos un labklājības pieņemšanos. Latviešu dainās skauģis turēts tik pat kaitīgs kā ļauns burvis.
KĀDS IR CETURTAIS ĻAUŽTIKUMS ?

Taisnu ceļu es staigāju,
taisnas pēdas pakaļā.
Ne man kauna priekšā bija,
ne valodu pakaļā. 8941
Ej, bāliņ, taisnu ceļu,
runā taisnu valodiņu,
Tad ij Dievs palīdzēs
taisnu ceļu nostaigāt. 34199

ESI TAISNĪGS!

Taisnība pamatojas prasībā, lai katrs darītu tā, kā vajag, lai ikviens dabūtu to, kas tam pienākas, lai viens otram nedarītu pāri. Latvietis grib dzīvot kā LĪDZĪGS LĪDZĪGOS (8408) un šo vienlīdzību negrib liegt pat saviem naidniekiem (34181). Valstī taisnību kārto likumi, bet tie nav lāga piepildāmi bez taisnības tikuma sirdī. Tikumiskos likumus dod sirdsapziņa, tiesiskos valsts. Sirdsapziņa izceļas no kauna jūtām, un tamdēļ dainas bieži mēdz atgādināt šo kaunu, kura dēļ mēs vairāmies no netaisna un ļauna.

Latviešu tautai nācies daudzreiz pieciest netaisnību, it īpaši no vāciešiem. Par tiem dainas runā ar īgnumu un sašutumu. Taču netaisnība cenšas izlīdzināties, un pāridarījums atdarās ļaundariem.
KĀDS IR VIENĪGAIS DIEVTIKUMS?

Dari dari, bāleliņi,
dari Dievu bīdamies:
Pacietīšu, ko darīji,
atdarīšu dzīvojot. 3591 v.
Bīsties Dievu, sveša māte,
nenicini bārenītes:
Bārenītes asariņas
maksā zelta gabaliņu. 39692

ESI DIEVBIJĪGS.

Dieva bijāšana izpaužas godbijībā pret visu labo un tikumīgo, kā arī Dieva iestādīto likumu ievērošanā. Dievišķos likumus neturot, sariebj Dievam un ļaudīm. Ļaunums un pārestības, ko nodarām citiem, pa lielākai daļai atmaksājas jau dzīvojot šajā saulē. Latvieši tic, ka tas, kas ļauni dzīvojis, vismaz grūti mirst. Tur, Viņā saulē, ļauno darbu sekas atriebjoties vēl stiprāk nekā šeit. Netikumīga dzīvošana tiešām var sabojāt mūsu pašpasauli, kurā būs jādzīvo nākamajiem cilvēkiem. Vienīgi dievbijība var darīt cilvēku dievāju un laimīgu šajā un viņā dzīvē.

Dievbijība kā tikums nosaka daudzas rīcības, kas apgarotas ar godbijības un cieņas jūtām. Dievbijība cilvēku spilgti atšķir no kustoņiem.

No interneta resursiem

Mātes Terēzes lūgšanas

Es lūdzu Dievam atbrīvot mani no augstprātības,
Un Dievs teica: ,,NĒ’’.
Viņš teica, ka no augstprātības neatbrīvo,
No tās atsakās.

Es lūdzu Dievam dāvāt man pacietību,
Un Dievs teica: ,,NĒ’’.
Viņš teica, ka pacietība parādās
Pārbaudījumu rezultātā.
To nedod, bet gan nopelna.

Es lūdzu Dievam uzdāvināt man laimi,
Un Dievs teica: ,,NĒ’’.
Viņš teica, ka dod man savu svētību,
Bet vai es būšu laimīgs, ir atkarīgs no manis paša.

Es lūdzu Dievam pasargāt mani no sāpēm,
Un Dievs teica: ,,NĒ’’.
Viņš teica, ka ciešanas attālina cilvēku
No pasaulīgajām rūpēm un pietuvina Viņam.

Es lūdzu Dievam, lai gars mans augtu,
Un Dievs teica: ,NĒ’’.
Viņš teica, ka garam ir jāaug pašam.

Es lūdzu Dievam palīdzēt man mīlēt
Citus tā, kā Viņš mīl mani.
Un Dievs teica: ,,Beidzot tu esi sapratis,
Par ko ir jālūdz.’’

Es lūdzu spēkus,
Un Dievs sūtīja man pārbaudījumus,
Lai rūdītu mani.

Es lūdzu gudrību,
Un Dievs sūtīja man problēmas,
Kuru atrisināšanai man ir jālauza galva.

Es lūdzu drosmi,
Un Dievs sūtīja man bīstamas situācijas.

Es lūdzu mīlestību,
Un Dievs sūtīja man nelaimīgos,
Kuriem vajadzīga mana palīdzība.

Es lūdzu Dievam labklājību,
Un Dievs deva man iespējas.

Es nesaņēmu neko no tā, ko gribēju.
Es saņēmu visu, kas man bija vajadzīgs.
Dievs uzklausīja manas lūgšanas…

Par piedošanu

Apvainoties uz kādu un turēt aizvainojumu, tas ir tā pat kā uzskriet virsū kādai lietai un tad viņu lamāt, spert, sist. Pats taču uzskrēji! Nevis tas galda stūris tev uzdūrās! Pats apvainojies, tad proti arī piedot!

Cilvēka dzīves jēga un mērķis

Katrs cilvēks, pats to neapzinoties, atrodas savas patiesās vietas meklējumos dzīvē, savas esības jēgas meklējumos. Ja veiktu pētījumu, tad būtu redzams, ka šī tēma ar saknēm aizvijas pie civilizācijas rašanās, bet radītie jēgas modeļi no sākuma līdz pat mūsdienām jau sen ir ieguvuši zināmus standartus:

  • Dzīves jēga ir maksimālas baudas gūšanā- hēdonisms.
  • Laime ir cilvēka dzīves augstākais mērķis un viņa darbības vadmotīvs- eidemonisms .
  • Dzīves jēgu saista ar materiāliem labumiem un vērtībām ,praktisko derīgumu– pragmatisms.
  • Utilitārisms – rīkojies tā, lai tava rīcība radīto lielāko labumu lielākam indivīdu skaitam, visas sabiedrības kopējās labklājības un laimes veicināšanā.
  • Personīgā tiekšanās pēc pilnības – perfekcionisms
  • Kalpošana citiem ļaudīm, mīlestības izrādīšana pret viņiem, rūpes par citiem- humānisms.
  • Interešu kopība- korporatīvisms.
  • Savu personisko interešu izvirzīšana augstāk par citu cilvēku un sabiedrības interesēm – egoisms.
  • Un citi modeļi.

Tātad – dzīves jēgas iegūšana – tā ir savas esības piepildīšana ar objektīviem mērķiem, dzīves  saturu, ar vienu vai otru ideju. Tāda cilvēka dzīve ir interesanta un aizaujoša viņam pašam, un , domājams , noderīga arī apkārtējai pasaulei.

Darbībā cilvēka dzīves jēga parādās un izpaužas viņa dzīves radošuma  procesā un tā veidojas no daudzām viņa dzīves sfērām. Tā ir kā savdabīgs mērķu un ideju centrs . Bet atslēgas vārds tajā visā ir pašrealizācija, pašizpausme. Ja cilvēks nav devis tādu pienesumu apkārtējai videi, kādu atzinuši citi, kaut ko noderīgu, kaut ko, kas  svarīgs arī indivīdam tajā skaitā, viņš jūt, ka dzīves jēga iztrūkst, ka viņš ir pazaudējis pavedienu, ka ir nomaldījies no ceļa. Un pretēji- kad kāda darbība vai kāds rezultāts ir derīgs un vērtīgs citiem cilvēkiem, kad cilvēks ar aizrautību un pašizpausmi ir iededzies kādā procesā, viņš iegūst pašpārliecību, viņš sajūt šo pavedienu un pats var skaidri atbildēt uz jautājumu- ir viņa dzīvē jēga vai nav. Viņš to lieliski apzinās.

Ar dzīves jēgas apzināšanos cieši ir saistīta mērķu izpratne. Cilvēka apziņā mērķis izpaužas tajā nākotnes īstenības veidolā, kas atbilst viņa pieņēmumiem, vajadzībām un ideāliem. Mērķis nav identisks dzīves jēgai. Un bieži vien ir mērķi, kas rada cilvēka dzīvē pseidojēgu, kas pēc kāda laika pārsprāgst zem spiediena , ko rada svarīgākas vērtības – kad cilvēks attīstās garīgi un pāriet augstākā savas attīstības līmenī.

Šā vai tā, bet mērķis un dzīves jēga ir cieši savstarpēji saistīti. Tāpēc, ka cilvēks ierodas šajā pasaulē ar noteiktu misiju. Nu nevar būt tas viss vienkārši tāpat vien! Kādu iemeslu dēļ tad mēs visi uztraucamies,  priecājamies, jūtam skumjas, bēdas, mīlestību un laimi? Bet mērķis, uz ko tiecas cilvēks, ne vienmēr ir saistīts ar dzīves jēgu. Tas , bezšaubām,  ir ļoti individuāls jēdziens, kā jau daudz kas mūsu dzīvē. Jo mērķis- tas ir kāds galarezultāts, tā ir kāda plakne, bet ja runā par dzīves jēgu – tas jau ir vesels trīsdimensionāls veidols,  kurā var ievietot bezgalīgu skaitu ar plaknēm. Dzīves jēga- tas ir kustības vektors. Bet dzīves mērķis- tas ir modulis vai šī vektora garums. Var minēt tūkstošiem salīdzinājumu. Dzīves jēga – tas ir pastāvīgs,  kādas nezināmas,  mūžīgi aizslīdošas Patiesības meklējums , Radītāja iepazīšana. No šejienes arī tik daudz šīs problēmas saistības ar reliģiskajiem virzieniem.

“Katram cilvēkam ir tikai vienas pašas dzīves laiks. Jo ātrāk kāds atrod to vietu, no kuras viņš var sākt mazliet priecāties par savu dzīvi, jo tam vairāk tiek no visa kā, ko viņš no dzīves vēlējies.” Jānis Klīdzējs.

Var piekrist, var strīdēties- un katram būs taisnība, tāpēc , ka šis jautājums ir ļoti individuāls un daudzveidīgs. Cilvēka dzīve iegūst jēgu ar laiku, tiek iepazīta priekos un bēdās, veiksmēs un ciešanās, caur aktīvo un pasīvo. Dzīves jēga nesastāv no kaut kādas vienas problēmas vai uzskata, drīzāk tāda ieciklēšanās novedīs pie maldiem, kļūdām un šī jēdziena koncepcijas sagrozīšanas. Bet , ja mēs paši neesam spējīgi kaut kā piepildīt savu dzīvi ar jēgu, tad mūsu vietā to izdarīs citi, un tā būs iedomāta dzīves jēga, kāda uzspiesta, apzināti vai arī neapzināti. Un šīs iedomātās dzīves jēgas apzināšanās – arī ir liels solis uz priekšu.

Visi spriedelējumi un idejas par šo tēmu ir gan glupas, gan gudras, absurdas, izcilas – un visas būs patiesas, jo katrs viedoklis ir neliels, sīks elements no milzīgas mozaīkas . Un tas ir liels darbs – salikt šo bezgalīgo mozaīku, bet pats galvenais nav tikai salikt, bet arī ieraudzīt- kas tajā būs attēlots. Lai izdodas!

3 lietas, ko Jums novēlu

  1. Jums kaut kam ir jātic – savai nojautai, liktenim, dzīvei, karmai, vienalga kam. Dažreiz tas, kas ar Jums notiks un liksies kā liela problēma būs tā labākā lieta, kas ar jums notikusi. Panākumu sniegto smaguma sajūtu nomaina vieglums atkal būt iesācējam, mazāk pārliecinātam par visu. Tas atbrīvo ieiešanai jaunā dzīves radošā periodā.

Dažreiz dzīve jums pa galvu belž ar ķieģeli. Nezaudējiet ticību.

Vienlaikus novēlu – esiet mērķtiecīgi! Katru šķērsli uzlūkojiet tikai kā savu spēju pārbaudi. Neatlaidieties un izkopiet savu prasmi, kā jūrnieks izkopj savējo, mācīdamies pārciest katras vētras bargumu. Neatlaidieties, līdz Jums izdosies!

  1. Dzīvojiet savu dzīvi, nevis kā citi to vēlas.

Visa mūsu dzīve neatkarīgi no tā, vai mēs gribam vai negribam to apzināties, īstenībā ir atkarīga no atbildes uz vienu jautājumu, no kura nevar izvairīties. Tas ir tāds: “Vai es dzīvoju pats savu dzīvi, vai arī es dzīvoju dzīvi, kādu no manis gaida citi?”
/Jozefs Kiršners/

  1. Mīlestība.

 

Esmu pārliecināta, ka vienīgā lieta, kas cilvēci virza uz priekšu ir mīlestība un tas, ka cilvēks mīl to, ko dara. Jums jāatrod tas, ko jūs mīlat. Un tas ir patiesi gan attiecībā uz darbu, gan mīļākajiem. Jūsu darbs ,vai bizness, kas patiesībā arī ir darbs, grūts darbs, piepildīs lielu jūsu dzīves daļu, un lai jūs būtu patiesi apmierināts, jums jādara darbs, kuru uzskatāt par lielisku. Un vienīgais veids, kā darīt lielisku darbu, ir mīlēt to, ko darāt. Ja to vēl neesat atraduši, turpināt meklēt. Nesamierinieties. Gluži kā visās lietās, kam darīšana ar sirdi, jūs vienkārši zināsiet, kad būsiet atraduši īsto. Un gluži kā jebkurās lieliskās attiecībās, gadiem ejot, tas kļūst arvien labāk un labāk. Tāpēc meklējiet, līdz atrodat. Nesamierinieties.

 

Sveiciet katru dienu ar mīlestību un sāksim jau ar šodienu!

Es sveikšu šo dienu ar mīlestību sirdī !

Un kā es to paveikšu? Kopš šī brīža es uzlūkošu visas lietas ar mīlestību. Es mīlēšu sauli, jo tā silda manus kaulus; taču es mīlēšu arī lietavas, jo tās attīra manu garu. Es mīlēšu gaismu, jo tā rāda man ceļu; taču es mīlēšu arī tumsu, jo tā rāda man zvaigznes. Es ar prieku sagaidīšu laimi, jo tādara plašāku manu sirdi; taču es pacietīšu arī skumjas, jo tās atver manu dvēseli. Es atzinīgi saņemšu atlīdzību, jo tā man pienākas; taču nevairīšos no šķēršliem, jo tie pārbauda manus spēkus.
Un kā es runāšu? Es cildināšu savus ienaidniekus un viņi kļūs par draugiem. Es allaž meklēšu iemeslus uzslavām; nekad es nepūlēšos atrast ieganstu tenkām.
Un kā es rīkošos? Es mīlēšu cilvēkus, jo katrā mīt apbrīnojamas īpašības, kaut arī tās var būt apslēptas. Un vairāk par visiem es mīlēšu sevi. Nekad es neļaušu savam prātam sajust ļaunuma un izmisuma pievilcību, drīzāk pacilāšu to ar gadsimtu zināšanām un gudrību.
Kopš šī brīža es mīlēšu visu cilvēci, jo man nav laika nīst, man ir tikai laiks mīlēt.
Es sveikšu šo dienu ar mīlestību, un viss man izdosies.

(Ogs Mandino)

Vai bizness un garīgums var būt vienoti?

To,ka šī tēma ir aktuāla arī citur pasaulē ,apliecina vairāku autoru darbi. Kens Vilbers (Ken Wilber) 1999. gadā pabeidza darbu pie integrālās psiholoģijas un 2000. gadā sarakstīja grāmatu „Visaptverošā Teorija” („A Theory of Everything”).  Šajā grāmatā viņš centies radīt tiltus starp biznesu, politiku, zinātni un garīgumu.

Nesen izlasīju vienu no jaunākajiem darbiem šajā jomā- Viņa Svētības Dalailamas un Lorensa van den Muizenberga kopdarbu- grāmatu„Līdera ceļš”. Ļoti interesants skatījums,grāmatā  aprakstīti bizness,budisms un laime savstarpējā mijiedarbībā . Vērtīgs un pārsteidzošs ieskats,kā dzīvo un domā viens no pasaules iedvesmojošākajiem līderiem. Grāmatā ir interesantas atklāsmes un stāsti no Viņa Svētības Dalailamas dzīves- tikšanās ar Mao Dzedunu, darbība Tibetas trimdas  vadībā un pozitīvie uzskati par bagātību un brīvā tirgus ekonomiku. Tas ir pārliecinošs aicinājums veikt būtiskas pārmaiņas , kas var ietekmēt jebkurā līmenī- kā individuālā, tā globālā mērogā.

Lorenss van den Muizenbergs ir starptautisks vadības konsultants,kurš dzīvojis un strādājis daudzās pasaules valstīs un pārvalda septiņas valodas. Viņā projekti galvenokārt saistīti ar korporatīvās pārvaldības un ausgtākās vadības snieguma uzlabošanu.

Vērtīgu atziņu paudis leģendārais igauņu komponists Gustavs Ernesakss : „Ja tu strādā nozarē, kurā galvenokārt tiek nodarbināts prāts, pieliec klāt vēl mazliet sirdsbalsi.” Es pat domāju,ka jebkurā nozarē sirsbalss ir galvenais virzītājspēks.

To, ka bizness ne vienmēr ir pretstatā garīgumam un uzņēmējdarbībā ir iespējams integrēt garīgās vērtības atzinuši jau vairāki eksperti.Taču fakts ir tāds, ka tas notiek ļoti reti. Tabulā apkopotas galvenās atšķirības starp biznesa un garīgajām vērtībām.

Biznesa vērtības Garīgās vērtības
Konkurence Sadarbība
Ņemšana Došana
Uzkrāšana Atsacīšanās
Izdzīvošana Dzīvošana
Vēlmju un alku diktēta rīcība Dzīve bez vēlmēm un alkām
Bailes kā galvenā motivācija Mīlestība kā galvenā motivācija
Klientu serviss
(mērķis: paturēt klientu)
Altruistisks serviss
(mērķis: palīdzēt saņēmējam)
Koncentrēšanās uz nākotni, kas ir pagātnes projekcija Dzīvošana šeit un tagad, apzinoties, ka tagadne ir vienīgā realitāte
Pieķeršanās pagātnei Pagātnes aizmiršana
Centieni citus padarīt par vergiem Centieni atbrīvot citus
Galvenais ir mērķis Galvenais ir process
Jo vairāk, jo labāk Jo mazāk, jo labāk

www.e-misterija.lv  Biznesa vērtības-garīgās vērtības, Publicēts: Oktobris 10, 2006

Garīgums (No Patiesās Dzīvības grāmatas)

siev_jura_rokas

Mēģinot plašāk aplūkot tādu jēdzienu kā „garīgums” ,aplūkošu pieejamo informāciju no Patiesās Dzīvības grāmatas (Dievišķo atklāsmju sakopojums, saņemts Meksikā no 1886. līdz 1950. gadam) .

Garīgums nav ne misticisms, ne reliģiskais fanātisms, ne arī pārdabiskas prakses. Tas ir gara un matērijas harmonija, dievišķo un cilvēku likumu ievērošana, dzīves vienkāršība un tīrība, dziļa, absolūta ticība Tēvam, paļāvība un prieks kalpot Dievam savos līdzcilvēkos, tas ir morāles un gara pilnveidošanas ideāls.

Garīgums ir vienkāršība un dabiskums. Kāpēc sarežģīt vienkāršo, skaidro un caurspīdīgo kā gaisma? Garīgums nav atteikšanās no cilvēciskas dzīves, tas nenozīmē atraisīšanos no visa materiālā. Garīgums ir cilvēku un Dieva likumu harmonizēšana. Garīgums iznīcinās visu fanātismu, jo tas māca dzīvi saskaņā ar Dievu, dzīvi saskaņā ar visu Radību. Labais ir patiesais garīgums.

Garīguma sēkla nesīs augļus visās reliģijās. Pēc lielajām cīņām, kad cilvēki teiks, ka šī esot jauna reliģija un tā nākot sēt šķelšanos, jūs tiem atbildēsiet, ka garīgums ir mācība un, proti, tā pati mācība, kura tika dota jau pirmajiem cilvēkiem un arī vienīgā, kura ir valdījusi garus. Šāda balss nāks no jūsu sirds, no kuras ceļas jūsu jūtas, kad jūs raudat par svešu sāpi un arī, kad jūs raudat aiz prieka par līdzcilvēka laimi. Jo tas, kas vienmēr jums ir mācīts, ir — Mīliet cits citu!…

Lai starp jums nebūtu ne tiesnešu, ne fanātiķu, ne liekuļu, jo kur ir šīs kļūdas, tur nevar būt garīgums. Ir cilvēki, kas dzīvi uztver caur jūtām, kuras tiem iedveš viņu materializētā un egoistiskā sirds. Bet pat viņi pārliecināsies, ka no bezdibeņa, kurā ir iekritusi cilvēce, to varēs izglābt vienīgi augsta morāle, skaidra atziņa un taisnīgs prāts. Šo augsto morāli var nest tikai garīgums.

Kas uz Zemes vēl varētu likt jums raudāt, ja jūs esat pār cilvēcīgās dzīves zemumu? Ne ciešanas, ne vajadzības, ne morālie pārbaudījumi, ne elementi, ne arī kas cits nevarēs jūs uzvarēt vai satriekt, kad jūs būsiet sasnieguši patiesu garīgumu. Jūs cietīsiet par citiem, jūs uztrauksieties par visu cilvēku glābšanu un ikreiz, kad jūs redzēsiet izglābjamies kādu būtni, jūs sajutīsiet, kā Tēva gaisma jūs iekšēji apgaismo, un jūs svētīsiet to dienu, kad spērāt pirmo īsto soli garīgajā ceļā.

Tagad garīgums atgriezīs jūs pie vienkāršības un dabiskuma, bet tagad garā jūs jau nesīsiet to gaismu, kuru esat uzkrājuši garajā ceļojumā. Sirdsapziņas gaisma, kas apgaismoja cilvēku pirmos soļus un pavadīja tos viņu ceļos un takās, virsotnēs un bezdibeņos, liks tiem atgriezties pie ceļa sākuma. Sirdsapziņa nekad nenomaldās.

Garīgums neradīs atšķirības. Šī Mācība cilvēcei ir nepieciešama, neapzinoties cilvēce to gaida, jo tā nes Mieru, Mīlestību, Taisnību, Gaismu — visu, pēc kā ir izsalkusi un slāpst cilvēce. Garīgums nes sev līdzi visu sirds šķiedru jūtīguma un snaudošo spēju pamošanos. Tikai atjaunošanās un garīgums var dot jūsu garam Mieru un Gaismu.

Garīgumā pazudīs reliģiju nosaukumi, visu viņu ārējās formas, kas ir bijušas par iemeslu garīgai attālinātībai, jo katra ir iztulkojusi savu Dievu atšķirīgā veidā. Kad visi, katrs pa savu celiņu, būs pietuvojušies Garīgumam, tad viņi sapratīs, ka vienīgais, kas ir bijis nepieciešams, ir bijis atbrīvoties no sava materiālisma. Tad varēs atrast garīgo saturu visam, ko agrāk uztvēra tikai materiālā nozīmē.

Kādēļ jūs esat ticējuši, ka garīgums ir pretrunā ar jūsu materiālās dzīves attīstību? Kad Es esmu nosodījis jūsu zinātni, ja tā ir lietota cilvēces labumam? Garīgums palīdz cilvēkam sasniegt tādu gara pacēluma pakāpi, kas tam ļauj uztvert Idejas ārpus tā, ko viņa prāts spēj apjaust un dod viņam Varu pār materiālo.

Lai jums ir mazāk ceremoniju un rituālu, bet vairāk Garīguma, žēlsirdības un mīlestības pret līdzcilvēkiem, un jūs būsiet Mani mīlējuši. Cik skaidrs un vienkāršs ir Garīgums! Taču cik grūti ir to saprast prātam, kas ietiepīgi pieķeras savam fanātismam un tradīcijām! Tāds prāts nevar aptvert neko vairāk par to, ko jau zina, tāda sirds atsakās atteikties no tā, kas ir bijis tās dievs un bauslība — no tradīcijām un rituāliem.

Bet kas ir Garīgums? Tas ir ceļš, kuru Es jums esmu nospraudis jau no laiku sākumiem un pa kuru visi attīrītie gari nonāks pie Dieva. Tajā ir Dieva likums, kas ir visu tikumu Sākums. Tajā ir atvērta Dzīvības Grāmata, kurā ir ietverta visa Dieva Gudrība. Pa šo Ceļu Es esmu atnācis jūs atkal aicināt.