Alberta Einšteina vēstule meitai par pašu spēcīgāko spēku, kas saucas mīlestība

Šo vēstuli Einšteins uzrakstīja savai meitai Līzei neilgi pirms savas nāves.

“Kad es pasaulei piedāvāju Relativitātes teoriju , ļoti nedaudzi saprata mani un tas, ko es atklāšu Tev tagad , lai nodotu cilvēcei, gluži tāpat sastapsies ar nesapratni un aizspriedumiem pasaulē. Es lūdzu Tevi saglabāt šo vēstuli tik ilgi, cik tas ir nepieciešams- gadu, desmitiem gadu , kamēr sabiedrība nebūs pietiekami attīstījusies, lai pieņemtu to, ko es paskaidrošu tālāk.

Eksistē ļoti spēcīgs Spēks, kam joprojām zinātne nav radusi oficiālu skaidrojumu. Šis spēks ietver sevī un pārvalda visas citas parādības, kas darbojas Visumā. Tas ir Visuma spēks- MĪLESTĪBA.

Kad zinātnieki meklēja Visuma vienoto teoriju, viņi aizmirsa pašu spēcīgāko neredzamo spēku. Mīlestība ir Gaisma, kas apgaismo tos, kas to saņem un dod. Mīlestība – ir pievilkšanās spēks, jo tā liek daudziem cilvēkiem sajust pievilkšanos citiem cilvēkiem.

Mīlestība- tas ir spēks, jo tā palielina labāko, kas mums ir, kas mēs esam, un ļauj cilvēcei neiegrimt aklā egoismā. Mīlestības dēļ mēs dzīvojam un mirstam. Mīlestība ir Dievs un Dievs ir Mīlestība. Šis spēks visu izskaidro un piešķir jēgu dzīvei.

Tas ir mainīgais, ko mēs esam ignorējuši pārāk ilgi, varbūt tāpēc, ka mēs baidāmies no Mīlestības.

Lai saprastu Mīlestību, esmu izdarījis vienkāršas izmaiņas manā zināmajā vienādojumā. Ja Е = mc2 vietā, mēs atzīstam, ka pasaules izdziedināšanas enerģija var tikt iegūta caur Mīlestību, reizinātu ar gaismas ātrumu kvadrātā, mēs nonākam pie secinājuma, ka Mīlestība ir pats spēcīgākais Spēks, tādēļ ka tam nav ierobežojumu.

Iespējams, mēs vēl neesam gatavi, lai izveidotu “Mīlestības bumbu”- pietiekoši jaudīgu ierīci, lai pilnībā iznīcinātu naidu, egoisms un alkatība, viss kas izposta planētu.
Neskatoties uz to, katrs atsevišķs indivīds nes sevī nelielu, bet spēcīgu mīlestības ģeneratoru, kura enerģija gaida savu atbrīvošanu.

Kad mēs mācāmies saņemt un dot šo Visuma enerģiju, dārgā Līze, mēs apliecinām, ka Mīlestība uzvar visu, tā ir spējīga pārvarēt visu,  tāpēc, ka Mīlestība – tā ir dzīves kvintesence *.

Es dziļi nožēloju, ka nespēju agrāk izpaust to, kas atradās manā sirdī, un kas visu dzīvi  klusi klauvēja priekš Tevis. Varbūt , ka ir pārāk vēlu, lai atvainotos, bet laiks –tas ir nosacīts lielums. Man ir jāpasaka Tev, ka es mīlu Tevi un, pateicoties Tev, esmu saņēmis galīgo atbildi.

Tavs tēvs Alberts Einšteins.”

  1. * Būtiskāko pazīmju, īpašību kopums; galvenais, svarīgākais.
  2. * Antīkajā filozofijā ēters, piektais elements (blakus četriem zemes elementiem — ūdenim, zemei, ugunij, gaisam).

Labāka pasaule sākas Tevī

Džons Millers.

Jautājumi, kas sekmē mūsu izaugsmi un pozitīvismu

Grāmatas moto:

Būt godīgam nozīmē īstenot dzīvē tās vērtības un principus, kuriem ticat. Dzīve ir pārāk īsa, lai melotu sev.

Lieliska grāmata par paškoučingu tiem, kuriem nepatīk šis vārds. Izlasot, var iemācīties uzdot sev pareizos jautājumus.

“Katru dienu mēs dodamies ceļojumos uz neizpētītām personīgās un profesionālās dzīves teritorijā, kurās mums nākas izdarīt neskaitāmas izvēles. Ko mēs izvēlamies vispirms? To, kādas būs mūsu domas. Un pēc tam, kāda būs mūsu rīcība. Tikai no mums pašiem ir atkarīgs, vai dodam priekšroku labākām domām un labākai rīcībai. Dažkārt cilvēkiem šķiet, ka viņiem nav nekādas alternatīvas. Taču mums vienmēr ir izvēle. Vienmēr. Pat lēmums neizdarīt izvēli- arī ir izvēle.

To saprotot un uzņemoties atbildību par savu lēmumu, mēs speram lielu soli ceļā uz nopietnām pārmaiņām savā dzīvē.”

Grāmata nederēs tiem, kas nemitīgi meklē vainīgos,  mīl kritizēt citus un apkārtējo vidi un nelabojamiem pesimistiem.

 

PAR DZĪVOŠANAS TIKUMIEM

KĀDS IR DZĪVOŠANAS PAMATTIKUMS ?

Visi man labi bija,
kad es pati laba biju;
Visi man ļauni bija,
kad es ļauna cēlējiņa. F 530, 3638
Vēl’ man labu, es tev arī,
tad mēs mīļi dzīvosim.
Ko mēs abi dabūsim,
kad mēs ļaunu vēlēsim? 3454

ESI LABS!

Kad visi būs labi, tad ļauno vairs nebūs, jo, visiem labiem esot, ļaužu ļaunumam vairs dzīvē nevar būt vietas. Tā ir skaidra un gudra atziņa, pat skaidrāka vēl nekā kristīgās tikumības pamatbauslis “Mīli savu tuvāko kā sevi pašu”, kas aizgūts no vecās derības (sk. Moz. 19, 18 un 19, 34).

Labuma jēdzienā ietilpst pareiza izturēšanās pret sevi, citiem un Dievu. Labums tiek turēts par augstāko sasniedzamo mērķi kā lietiskās tā garīgās vērtībās. Tā aizbildnis un devējs ir pats Dievs.

Cilvēkus, kas visvairāk bija iekrājušies lietiskos un garīgos labumus, senāk dēvēja par LABIEŠIEM. Šis vārds apzīmēja to pašu ko aristokrāts savā pirmnozīmē. Labi un pareizi var izturēties pret sevi pašu, pret ļaudīm un Dievu.
KĀDS IR PIRMAIS PAŠTIKUMS ?

Ai dzīvīte, ai dzīvīte,
pie dzīvītes vajadzēja
Vieglu roku, vieglu kāju,
laba gudra padomiņa. 6850
Gudra mana māmuliņa,
gudri mani audzējusi.
Gudru ņemšu līgaviņu,
savas dzīves kopējiņu. 11188

ESI GUDRS!

Bez gudrības paliktu nesaprasti un nepiepildīti visi pārējie labie tikumi, tamdēļ gudrība jāuzlūko par pašu pirmo tikumu. Gudrība ir labumu un vērtību atziņa, tā ir mērķu un nolūku izpratne. Visa tikumiskā dzīvošana ir cenšanās labo un vērtīgo iegūt, bet nelabo un nevērtīgo atmest. Negudrā prātā tikumi var pārvērsties ačgārnībās un pat netikumos. Tikai gudrība noteic cilvēka pareizo izturēšanos pret sevi, citiem cilvēkiem un Dievu. Neviens cilvēks nepiedzimst gudrs. Gudrība pieņemas, prātam attīstoties un pašam mācoties.
KĀDS IR OTRS PAŠTIKUMS ?

Ne ar miegu laba biju,
ne ar bargu valodiņu.
Ar darbiņu laba biju,
ar jauko valodiņu. 6779
Acis darba izbijās,
rokas darba nebijās;
Rokas darba nebijās,
zinājās padarot. 7971

ESI DARBĪGS!

Darbīgums ir tikums, ar ko vienmēr varējusi lepoties latvju tauta. Rosīgums un darbīgums ir vajadzīgs visu pārējo tikumu turēšanai un labo nodomu pildīšanai. Darba tikums prasa dvēseles un auguma spēju nodarbināšanu, lai iegūtu virsroku pār dabu kultūras attīstības un savas iekšpasaules dēļ. Tikumības pienākumi uzliek cilvēkam daudz darba ne tik vien paša dēļ, bet arī tautas, mākslas, valsts, zinātnes un reliģijas labad. Sekodami darba tikumam mēs sasniegsim garā un mantās bagātību. Kā zināms, darba veiksmi latvietis guvis no paša Dieva.
KĀDS IR TREŠAIS PAŠTIKUMS ?

Daiļa man rota bija,
smuidrs mans augumiņš;
Rotu pati darināju,
Laima smuidru augumiņu. 5305
Glīti, meitas, dzīvojiet
liela ceļa maliņā:
Gludu galvu, baltu muti,
tīru namu, istabiņu. 14086

ESI DAIĻŠ!

Dainas pauž, ka daiļuma centieni ir tikums. Tauta ticējusi, ka netīrā, nemazgātā un neglītā mājā Dievs neiegriežoties (F 211, 235). Reti kāda cita tauta centusies tik neatlaidīgi sasniegt daiļumu savā dzīvē kā latvieši. Daiļš darbs, daiļa valoda, daiļa dziesma ir bijušas augsti turētas vērtības. To nav varējusi kavēt pat tā lielā nabadzība, kurā tautu bija iedzinuši tās kakla kungi. Daiļa dzīvošana noteikti ietilpusi latviešu tikumiskajā dzīvē, turpretī citu reliģiju tikumības iet daiļumam secen.

Pēc mūsu tautas daiļuma atziņām turpmāk ceļama latviskā estētika un latviskā māksla, kas izdaiļotu mūsu valsti un dzīvi.
KĀDS IR CETURTAIS PAŠTIKUMS ?

Spodra saulīt’ i lēkdama,
jo spodrāka rietēdama;
Līksma māsiņ’ i augdama,
jo līksmāka dzīvodama. 3535
Līksmo, mana dvēselīte,
ne ilgam tavs mūžiņš:
Tik ilgām tavs mūžiņš
kā vasaras launadzinš. 84′

ESI LĪKSMS!

Mums uzspiestā kristīgā ticība nav uzņēmusi savā tikumībā ne pasaulīgo daiļumu, ne prieku. Taču visos laikos, dabīgu dziņu balstītas, pastāvējušas dzīves mācības, kas uzlūkojušas līksmi jeb prieku par dzīvošanas galveno mērķi (hēdonisms). Dainās pats Dievs tēlots kā līksmības un prieku aizbildnis. Uz prieka pretstatu – bēdām un skumjām – latvietis raudzījies kā uz ļaunumu, ko atnesusi Nelaime, Ļauna diena vai ļauni ļaudis. No bēdām ir jāatraisās, jo tās ir netikumīgas tādēļ, ka sagrauž cilvēku. Senāk latvieši dažādiem līdzekļiem lūkojuši bēdas remdēt, atrast RĀMAVU. Par labāko līdzekli bēdu remdēšanai no laika gala turēta dziesma.
KĀDS IR PIRMAIS ĻAUŽTIKUMS ?

Bāleliņi, bāleliņi
kā tie sila balodīši:
Ļaudīm lieli brīnumiņi,
ka mēs mīļi dzīvojam. 3450
Cieši jozu ceļa jostu
pieder cieši valkājot;
Mīļi saucu svešas mātes,
pieder mīļi pasaucot. 23175

ESI MĪĻŠ!

Pēc gudrības, daiļuma, darba, līksmes var ikviens censties savrup, bet mīlestībā vienmēr jāmeklē kādu otru. Mīlestības pamatā ir dvēseles jūtas, kas tiecas uz saistīšanos ar citām dzīvām būtnēm. Tamdēļ visas reliģijas turējušas mīlestību par pašu pirmo tikumu, kam jākārto ļaužu sadzīve. Latvieši mīlestību atzinuši vispirms savējo vidū. Ģimene un radi bijuši tuvākais aploks šim ļaužtikumam. Aiz ģimenes un radiem, kā zināms, sākas tauta un cilvēce. Taču līdz svešniekiem un sveštautiešiem mīlestības tikums parasti nav sniedzies, jo ar tiem attieksmes kārtojis kāds cits ļaužtikums, proti, saderība, kas slāpējusi naidošanos un karus.

Mīlestības pretstats ļaužu sadzīvē bijusi bardzība, jo mīļai dzīvošanai pretim stāvējusi barga dzīvošana. Naids reti kad turēts par mīlestības pretstatu, jo ģimenē un savējo vidū tā nemaz nevarējis un nedrīkstējis būt.
KĀDS IR OTRS ĻAUŽTIKUMS ?

Es ar savu bāleliņu
ilgi naida neturēju:
Namiņā sasabāru,
istabā saderēju. 3481
Droši gāju, nebēdāju
lielajos dieveros:
Zinu savu lēnu prātu
ieterēmi saderēt. 21839

ESI SADERĪGS!

Saderības tikumam parasti jākārto attieksmes ar svešākiem ļaudīm un citām tautām. Atsevišķo cilvēku, ģimeņu un tautu rūpestiem gadās daudzreiz naidīgi sadurties, tā ceļas nesaderība, kas pārvēršas naidā un top par lielu dzīves ļaunumu. Saderībai jāsarga ļaudis no naidīgām cīņām, ja vien aiz tām nestāv kāda svēta patiesība, par kuru jākaro. Sabiedrībai jāveicina savstarpēja piekāpība un atsacīšanās no pašlabumiem vispārības dēļ. Cits jaunāks vārds saderībai ir DRAUDZĪBA, kas dainās maz lietots. Draudzība liek palīdzēt un dot, lai nekas netraucētu mieru un saticību. Šeit sākas nākošais laužtikums – devība.
KĀDS IR TREŠAIS ĻAUŽTIKUMS ?

Dod, Dieviņi, kalnā kāpt,
ne no kalna lejiņā;
Dod, Dieviņi, otram dot,
ne no otra mīļi lūgt. 14218
Arājiņa līgaviņa,
dod maizītes atraitnei
Dievs atdos arājam
pa vadziņas galiņam . 27831

ESI DEVĪGS!

Devības tilpumu daudzina it visas reliģijas. Devība ir ATSACĪŠANĀS no savējā par labu otram. Var otram atdot nevien savu mantu, bet arī savus spēkus un zināšanas. Devība bijusi latvietī ieaudzināta jau no pašas bērnu kājas. Hupelis raksta par latviešiem: “Reti kad tie paiet garām nabagiem, tos neapdāvinājuši; pat vislielākā dārdzībā tie izdala pie baznīcām nabagiem maizi, sviestu, gaļu, naudu utt. “(Top. Nachr. II, 148). Godībās devību mēdz parādīt ar ziedošanu, veltīšanu, mešanu un kukuļiem.

Augstākais devējs ir pats Dievs, tamdēļ devībai un ziedošanai piešķirta reliģiska nozīme, ko izteic paruna: “Dots devējam atdodas”.

Pretstatā devējam stāv sīkstulis un skauģis. Skaudība ir nekrietnākais netikums, jo tas visvairāk kavē dažādu labumu vairošanos un labklājības pieņemšanos. Latviešu dainās skauģis turēts tik pat kaitīgs kā ļauns burvis.
KĀDS IR CETURTAIS ĻAUŽTIKUMS ?

Taisnu ceļu es staigāju,
taisnas pēdas pakaļā.
Ne man kauna priekšā bija,
ne valodu pakaļā. 8941
Ej, bāliņ, taisnu ceļu,
runā taisnu valodiņu,
Tad ij Dievs palīdzēs
taisnu ceļu nostaigāt. 34199

ESI TAISNĪGS!

Taisnība pamatojas prasībā, lai katrs darītu tā, kā vajag, lai ikviens dabūtu to, kas tam pienākas, lai viens otram nedarītu pāri. Latvietis grib dzīvot kā LĪDZĪGS LĪDZĪGOS (8408) un šo vienlīdzību negrib liegt pat saviem naidniekiem (34181). Valstī taisnību kārto likumi, bet tie nav lāga piepildāmi bez taisnības tikuma sirdī. Tikumiskos likumus dod sirdsapziņa, tiesiskos valsts. Sirdsapziņa izceļas no kauna jūtām, un tamdēļ dainas bieži mēdz atgādināt šo kaunu, kura dēļ mēs vairāmies no netaisna un ļauna.

Latviešu tautai nācies daudzreiz pieciest netaisnību, it īpaši no vāciešiem. Par tiem dainas runā ar īgnumu un sašutumu. Taču netaisnība cenšas izlīdzināties, un pāridarījums atdarās ļaundariem.
KĀDS IR VIENĪGAIS DIEVTIKUMS?

Dari dari, bāleliņi,
dari Dievu bīdamies:
Pacietīšu, ko darīji,
atdarīšu dzīvojot. 3591 v.
Bīsties Dievu, sveša māte,
nenicini bārenītes:
Bārenītes asariņas
maksā zelta gabaliņu. 39692

ESI DIEVBIJĪGS.

Dieva bijāšana izpaužas godbijībā pret visu labo un tikumīgo, kā arī Dieva iestādīto likumu ievērošanā. Dievišķos likumus neturot, sariebj Dievam un ļaudīm. Ļaunums un pārestības, ko nodarām citiem, pa lielākai daļai atmaksājas jau dzīvojot šajā saulē. Latvieši tic, ka tas, kas ļauni dzīvojis, vismaz grūti mirst. Tur, Viņā saulē, ļauno darbu sekas atriebjoties vēl stiprāk nekā šeit. Netikumīga dzīvošana tiešām var sabojāt mūsu pašpasauli, kurā būs jādzīvo nākamajiem cilvēkiem. Vienīgi dievbijība var darīt cilvēku dievāju un laimīgu šajā un viņā dzīvē.

Dievbijība kā tikums nosaka daudzas rīcības, kas apgarotas ar godbijības un cieņas jūtām. Dievbijība cilvēku spilgti atšķir no kustoņiem.

No interneta resursiem

Mātes Terēzes lūgšanas

Es lūdzu Dievam atbrīvot mani no augstprātības,
Un Dievs teica: ,,NĒ’’.
Viņš teica, ka no augstprātības neatbrīvo,
No tās atsakās.

Es lūdzu Dievam dāvāt man pacietību,
Un Dievs teica: ,,NĒ’’.
Viņš teica, ka pacietība parādās
Pārbaudījumu rezultātā.
To nedod, bet gan nopelna.

Es lūdzu Dievam uzdāvināt man laimi,
Un Dievs teica: ,,NĒ’’.
Viņš teica, ka dod man savu svētību,
Bet vai es būšu laimīgs, ir atkarīgs no manis paša.

Es lūdzu Dievam pasargāt mani no sāpēm,
Un Dievs teica: ,,NĒ’’.
Viņš teica, ka ciešanas attālina cilvēku
No pasaulīgajām rūpēm un pietuvina Viņam.

Es lūdzu Dievam, lai gars mans augtu,
Un Dievs teica: ,NĒ’’.
Viņš teica, ka garam ir jāaug pašam.

Es lūdzu Dievam palīdzēt man mīlēt
Citus tā, kā Viņš mīl mani.
Un Dievs teica: ,,Beidzot tu esi sapratis,
Par ko ir jālūdz.’’

Es lūdzu spēkus,
Un Dievs sūtīja man pārbaudījumus,
Lai rūdītu mani.

Es lūdzu gudrību,
Un Dievs sūtīja man problēmas,
Kuru atrisināšanai man ir jālauza galva.

Es lūdzu drosmi,
Un Dievs sūtīja man bīstamas situācijas.

Es lūdzu mīlestību,
Un Dievs sūtīja man nelaimīgos,
Kuriem vajadzīga mana palīdzība.

Es lūdzu Dievam labklājību,
Un Dievs deva man iespējas.

Es nesaņēmu neko no tā, ko gribēju.
Es saņēmu visu, kas man bija vajadzīgs.
Dievs uzklausīja manas lūgšanas…

Es gribu Tev dāvināt

Es gribu Tev dāvināt

saulītes maliņu –
ar mākoņiem kabatas pilnas.
Es gribu Tev novēlēt
sprīdi bezsvara telpas…
Es gribu Tev dāvināt
kafijas smaržu,
lai piejaucētu dzīvi- grēcīgi rūgtu.
Es gribu Tev novēlēt
tvanošu brendija glāzi,
kad dvēsele tāda caurspīdīga šķiet
un pasaule citiem aizgājusi ciet.
Es gribu Tev dāvināt
medainu brītiņu laimes…
Es gribu Tev novēlēt mirkļus –
tos nenotveramos, tos izdzīvojamos,
tos nepierakstāmos un neizstāstāmos,
tos, kurus neplānojam, bet gaidām,
tos, kuri neuzprasās –
vien atnāk un atnes sajūtu – dzīvoju!

Dzejoļa autors nezināms.

Foto: Andris Vētra

Es novēlu Tev

Es novēlu Tev LAIKU!
Ne tādu, kurā esam nebeidzamā skrējienā, bet gan tādu, ko veltām viens otram.
Es novēlu Tev VĀRDUS!
Ne tukšus un ne tādus, kas sāpina otru, bet gan īstus un vērtus.
Es novēlu Tev MIERU!
Ne tādu, kas ārēji miermīlīgs, bet gan tādu, kas ir patiess un īsts Tevī pašā.
Es novēlu Tev PRIEKU!
Ne tādu, kas uzlikts sejā, kā izcila maska, bet tādu, kas laužas ārā no Tavas sirds un vaigā nevar palikt nepamanīts!
Es novēlu Tev LAIMI!
Ne tādu „lielo”, uz kuru mēs gaidām visu mūžu, dažbrīd pat it kā „nīkuļojot”, tā arī nekad to nepamanot, bet gan tādu, kas mums katram tiek dota, kā dāvana katrā mūsu dzīves mirklī.
Es novēlu Tev MĪLESTĪBU!
Ne tādu, kas skan, kā „vispār pieņemta norma”, bet VAIRĀK – vairāk par to, ko spējam, vairāk par to, ko iedomājamies, vairāk par to, ko no mums „prasa” un vairāk par to, ko, šķiet, spējam dot. Vairāk par to, ko mēs uzdrošināmies.

Laimīgu Jauno, 2016.gadu!

Par ūdens glāzi un ne tikai to…

Stundas sākumā profesors pacēla nepilnu glāzi ar ūdeni. Viņš turēja glāzi izstieptā rokā, kamēr visi studenti pievērsās viņam un pēc tam pajautāja:

-Cik , jūsuprāt, šī glāze ir smaga?

-50 grami, 100,  125 grami – sauca studenti.

-Es arī pats nezinu, – turpināja profesors, – lai to uzzinātu, būtu vajadzīgs to nosvērt. Bet jautājums ir par ko citu: kas būs, ja es šo glāzi tā turēšu dažas minūtes?

-Nekas, – atbildēja studenti.

-Labi. Bet kas būs, ja es šo glāzi tā turēšu stundu? – vēlreiz pajautāja profesors.

-Jums sāks gurt un sāpēt roka, – atbildēja viens no studentiem.

-Tā. Un kas būs, ja es šādā veidā noturēšu glāzi visu dienu?

-Jūsu roka notirps, jūs sajutīsiet stipru muskulatūras sasprindzinājumu , var pat paralizēt roku un nākties jūs vest uz slimnīcu, – teica kāds students , atskanot smiekliem visā auditorijā.

-Ļoti labi, – mierīgi turpināja profesors, – un vai šajā laikā ir mainījies glāzes smagums ?

-Nē, – skanēja atbilde.

-Tad no kurienes parādījās sāpes plecā un sasprindzinājums muskuļos?

Studenti sajutās pārsteigti un apmulsuši.

-Kas man jāizdara, lai atbrīvotos no sāpēm?- pajautāja profesors.

-Jānoliek glāze, – sekoja atbilde no auditorijas.

-Lūk, – iesaucās profesors, – tieši tā notiek arī ar ikdienas problēmām un neveiksmēm. Ja turēsiet tās galvā dažas minūtes- tas ir normāli. Ja domāsiet par to ilgu laiku, sāksiet izjust sāpes. Bet , ja turpināsiet domāt par to vēl ilgāk, nepārtraukti,  tad tas sāks jūs paralizēt,  jūs nespēsiet neko citu vairs darīt.

Svarīgi ir apdomāt situāciju un izdarīt secinājumus, bet vēl svarīgāk ir atlaist šīs problēmas no sevis katras dienas beigās pirms miega. Un tādā veidā jūs bez sasprindzinājuma katru rītu varēsiet pamosties mundrs un gatavs tikt galā ar jaunām dzīves situācijām.

Bērni atnāk pie vecākiem. Ne otrādi.

Reizē ar to, ka mēs kļūstam par vecākiem, šajā pat laikā mēs gluži vai atgriežamies atpakaļ savā personīgajā bērnībā.Un no jauna pārdzīvojam gan priecīgus, gan skumīgus pagātnes notikumus. Mēs redzam savā uzvedībā to, ko esam pārņēmuši no savām mammām, bet viņas- to, ko no savām. Un gadās, ka mums tas nepatīk. Mēs kaut kādā veidā uzvedamies attiecībās ar saviem bērniem pavisam savādāk, slepus vēloties, lai arī mūsu bērnība būtu bijusi tieši tāda. Dažreiz mēs pat apskaužam savus bērnus par to.

Bērni palīdz mums izdziedināties, viņi ir gluži kā pavadoņi ceļā uz savu vecāku sirdsskaidrību. Bet izdziedināšanās vienmēr ir sāpīga. Cik daudz kas jāapgūst un jāiemācās un cik daudz netīrumu jāizvāc no savas sirds! Tāpēc ar bērna piedzimšanu pie mums atnāk arī krīze. Bērnības traumu atkal pārdzīvošanas krīze.

Bērni aktivizē mūsu sāpīgās vietas

Mēs dzīvojam ar sirdi, kas salīmēta ar plāksteri. Tā vietā , lai mēs ārstētu savas brūces, mēs aizlīmējam tās un izliekamies, ka viss ir normāli. Bet , protams, nekas labs nenotiek. Zem apsēja sākas iekaisums, un mēs vēl vairāk kļūstam garīgi slimāki. Ja kādreiz mūs kāds ir nodevis, ta tā vietā, lai mācītos piedošanu, mēs cenšamies aizmirst. Un visur redzam apmānu un nodevību.

Atceroties katru aizvainojumu, ko mums saņēmām no vecākiem, mēs tos rūpīgi glabājam, atsaucam atmiņā un lielāmies cits ar citu. Bet vajadzētu taču piedot un iet tālāk, dzīvot pavisam savādāk. Bet tas taču nav interesanti, un arī daudz grūtāk!

Kad piedzimst bērns, mums paliek arvien mazāk spēka, lai izliktos, nesanāk vairs paciest pastāvīgas sāpes dvēselē. Turklāt mazulis visu laiku cenšas pieskarties šai vietai, uzkāpt uz mūsu mīļoto tulznu. Kad bērns sasniedz pašu sarežģītāko priekš mums vecumu, tas nozīmē, ka tieši šis vecuma posms ir tas laiks, kad mums, mūsu bērnībā bija sarežģījumi.

Kādam ir ļoti grūti ar zīdaiņiem. Visticamāk, ka tieši šajā vecuma posmā jums notika kaut kas sarežģīts. Varbūt jūs pēc Bendžamina Spoka uzskatiem guldīja vienu pašu atsevišķā istabā gulēt? Varbūt baroja reizi trijās stundās? Vai arī mamma jau tajā laikā gāja uz darbu?

Kādam ir grūti ar bērnu gada vecumā. Piemēram, grāmatas autorei O.Vaļajevai apmēram sarežģīts posms ar bērniem bija no gada līdz diviem gadiem. Ar lielākajām grūtībām viņa saskārās tieši šajā laikā, jo pati šajā vecumā tika vesta uz bērnu silīti (bērnu dārzi pašiem mazākajiem bērniem) un pārāk daudz kas dzīvē pēkšņi mainījās.

Kādam grūtības ar trīsgadnieku, kas tik izmisīgi pastāv uz savām iegribām . Iespējams, ka jūs kā reiz tādas iegribas neizpaudāt? Kādam iet grūti , kad jāpārdzīvo sava bērna narcisms, kad viņš pieprasa tik daudz uzmanības un apbrīna. Kādam grūti atbildēt uz miljoniem jautājumu, varbūt tāpēc, ka jums šajā vecumā vienkārši lika klusēt un neļāva runāt. Un tā , līdzīgi dažādi vecumi un sarežģījumi.

Bērns- tas ir lielisks mūsu psihiskās veselības un mūsu personības brieduma indikators .Jūs varat izsekot arī tam, kurā vecuma posmā jūs esat iestrēdzis. Kad jums pēkšņi sāk likties, ka vairāk jūs savam bērnam neko nespējat dot un ko ar viņu darīt- nesaprotat. Tas var notikt pēkšņi septiņu, desmit, piecpadsmit gadu vecumā. Tas ir vienkārši zvans no augšas- pievērs uzmanību savām aizlīmētajām brūcēm! Pienācis laiks tās ārstēt! Laiks plēst nost apsēju, skatīties patiesībai acīs un ārstēt. Dezinficēt, tīrīt, dažreiz aizšūt pie speciālista. Un vēl – dot laiku tam sadzīt.

Ja ne mūsu bērni, mēs vēl ilgi varētu peldēties ilūzijā, ka esam absolūti veseli, ka mums viss ir lieliski, ka mēs esam labi un apgaismoti. Bet šie mazie cilvēciņi nes sevī uzdevumu, kas nav viegls, atverot mums acis uz īstenību.

Bērni nāk pie vecākiem. Un ne otrādi

Kad mēs apzināmies, ka mums ir problēmas attiecībās ar mūsu vecākiem, mums ir ļoti grūti kaut ko ar to darīt. Tāpēc, ka mēs gaidām, kad vecāki mainīsies. Ka viņi spers soli , lai panāktu mums pretī. Ka mēs viņiem izstāstīsim, cik cietsirdīgi viņi ar mums izrīkojušies, un viņi mums to tagad kompensēs. Un tas nenotiek.

Daudzas meitenes raud un saka, ka piedod savai mammai, piedod un ieiet pie viņas mājās, bet viņa – atkal atgriežas pie bijušā.  Un kā ar to tālāk dzīvot? Daudzas meitenes arī runā par to, ka mamma man darīja tik sāpīgi, tāpēc viņai ir jāsper pirmais solis.

Bet ir kāds nerakstīts likums, kas šajā pasaulē darbojas nevainojami. Bērni vienmēr nāk pie vecākiem, bet ne otrādi. Ja jūs patiesi vēlaties izdziedināt attiecības ar vecākiem, tad jums ir jādodas pie viņiem. Jāprot nomest savu augstprātību un lepnumu , savu neīsto, mānīgo pieaugušā lomu un ieņemt maza bērna pozīciju attiecībās ar vecākiem. Un , ja jūs gribat harmoniju, tad ieņemiet savu vietu un pārstājiet cīkstēties, pretoties viņiem.

Jā, viņi ir nepilnīgi, jums nav viennozīmīgi jāpiekrīt viņu uzskatiem, jābūt vienotiem ideāliem , vienmēr klausīt viņus arī nav obligāti.Bet cienīt- ir jāiemācās! Būt maziņam blakus viņiem- tas nozīmē pieņemt viņu rūpes tajā veidā, kādā viņi tās jums nodod. Jāpārvērš sevī iekšēji viņu “uzvelc cepuri” un “apēd gabaliņu” par “es tevi mīlu”. Tāpēc, ka tieši tāds arī ir šo norādījumu  patiesais nodoms. Viņiem nav mērķis pierādīt jums, ka jūs nekas neesat, ka jūs esat pārāk mazi vai jauni. Viņi vēlas izpaust savu mīlestību, kā to prot.

Viņiem jau tā nav vienkārši . Viņi taču redz savas kļūdas, pat , ja neatzīst tās. Un mīl  jūs, kā prot. Un viņi nevar spert pirmo soli jums pretī, tāpēc, ka šajā gadījumā atdursies pret sienu. Kamēr jūs paši neatvērsieties un nepanāksiet pretī, neatnāksiet pie viņiem, viņiem atliek vienīgi gaidīt. Un viņi gaida daudzus gadus.

Kas cits viņiem vēl atliek? Jā, viņi neprot mīlēt tā, kā gribētos jums. Jā, viņi nav ideāli vecāki un jūsu dēļ nav izdarījuši tuvu  ne visu, ko varēja (kā jūs domājat). Jā, viņi varētu kaut ko darīt ar sevi un sākt uzvesties tā, kā jūs to gribētu. Tikai viss tas jūs attālinātu vienu no otra.

Pienāks brīdis, kad mums nebūs kurp aiziet ar savām grūtībām, skumjām un raizēm. Un nebūs šai pasaulē to cilvēku, kas mīl mūs visu mūsu dzīvi un vēl mums labu. To cilvēku, kas , lai arī kā būtu, bet vienmēr bija blakus mums. Vai vērts ir velti zaudēt laiku?

Kad mūsu bērni izaugs, mēs arī nonāksim tajā pat vietā. Un to vietā, kuri var tikai gaidīt, kad pie viņiem atkal atnāks viņu bērns. Ja vien gribēs atnākt. Ja atnāks.

Mēs mācām bērnus ar savu piemēru visā. Un cienīt vecākus bērni mācās, skatoties uz mums. Skatoties, kā mēs attiecamies pret saviem vecākiem. Cik ļoti mēs paši cienām viņus. Tā arī viņi attieksies pret mums. Nekādu scenāriju, vienkārši mācīšanās pēc parauga.

Kļūdas un krīzes ir neizbēgamas

Paskatieties uz savu bērnu. Vai tad jūs gribat viņam mocības un traumas? Vai tad gribat sagādāt viņam sāpes un neērtības? Vai tad gribat sabojāt visu viņa dzīvi? Neviens no vecākiem to negrib!

Neviens nav mācījis mūs būt par vecākiem. Un mūsu vecākiem arī neviens to nav mācījis. Tāpēc mēs audzinām bērnus, kā protam, cik pietiekoši ir mūsu iekšējie resursi un spēks. Cik vien to atļauj mūsu sirds tieši šobrīd.

Un jebkurā gadījumā mēs kļūdīsimies, paklupsim, kritīsim. Jebkurā gadījumā būs situācijas, kuras aizvainos mūsu bērnus. Mēs nekādi nevarēsim no tā izvairīties. Kā nevarēja arī mūsu vecāki, kas tieši tāpat gribēja dot mums pašu labāko. Un , lai to izdarītu, izmantoja jūsuprāt ne tās labākās metodes un īstos vārdus . Jebkura gadījumā mēs kaut ko izdarīsim ne tā. Katram bērnam atradīsies  iemesls, ar ko vēlāk aiziet pie psihologa. Pat tad, ja māte būs bijusi pārāk ideāla un nevainojama, kā ideāls, līdz kuram neaizsniegties.

Tāpēc atslābinieties un izelpojiet. Sāciet ar attiecību atjaunošanu ar vecākiem. Jūsu sirdīs. Vispirms vajag izārstēt visu to, kas atrodas mūsos iekšā. Reizēm jums tam būs nepieciešams kāds laika posms pabūt distancēti vienam no otra. Lai nostiprinātu savu mīlestību un pieņemšanu. Dažreiz arī pēc tā jūsu ārējās attiecības neizmainīsies. Un izskatīsies, ka pārmaiņu nav, mamma joprojām ir neapmierināta un izgāž uz jums savas negatīvās emocijas, kritizē jūs un vīpsnā par jums, tētis – tikpat vienaldzīgs. Bet neļaujieties apmānam. Ja jūsu sirdī patiešām ir paspējušas izaugt mīlestība un pieņemšana, tas pārstās jūs sāpināt. Un pat tādas īpatnības nespēs ietekmēt jūsu iekšējo cieņu pret vecākiem un pateicību.

Bet, kad sirdī ir tiešām tāds noskaņojums, tad arī ārējās attiecības pamazām mainās. Ne tik ātri, kā jums gribētos, un ne obligāti uz to pusi, kura patiktu jums šobrīd. Mīlestība, kas mājo jūsu sirdī, varēs pastāvēt, negaidot noteiktas darbības un rīcību. Bet lai tā notiktu, ir jārada viņai iespēju izaugt un nostiprināties.

Mūsu bērni, atnākot pie mums, palīdz mums atrast mūsu sāpīgos punktus, mūsu dziļāk noslēptās rētas. Tas, kas nomoka mūs gadiem , var tik izdziedināts. Ne tik ātri ,kā gribētos, ne tik viegli. Toties – droši un labi. Vai esat gatavi doties turp, kur sāpīgi, sekojot pa pēdām ceļā, kuras norāda jūsu mazais bērns? Uz jūsu personīgo tālo bērnību? Vai esat gatavi doties turp un izdziedināties? Ja jā, tad nav vērts atlikt uz rītdienu to, ko var sākt darīt jau tūlīt.

Bērni palīdz mums atnākt pašiem  pie sevis

Nav iespējams veidot attiecības ar cilvēkiem, kad tu nezini, kas esi tu pats un nesaproti pats sevi. Ir neiespējami arī veidot attiecības ar sevi, kamēr tev nav bijusi pauze un klusums, kamēr tavā dzīvē ir daudz lieka trokšņa un citu svarīgu lietu. Bērna dzimšana sniedz mums iespēju paņemt tādu pauzi un izdzirdēt pašiem sevi. Ja vien mēs, protams, to izmantosim. Jo var taču arī dzemdēt un turpināt savu nesaprotamo skrējienu nezin kur un kāpēc.

Atrodoties beidzot mājās, kad ir pietiekoši daudz brīva laika ( lai nu kā, bet mammai dekrēta atvaļinājuma laikā ir iespēja, lai domātu, pārdomātu, paklausītos) , mēs varam atklāt sevī tik daudz jauna un nezināma!

Daudzas mammas tieši šajā laikā atrod savu īsto nodarbošanos. Tā atnāk pati, caur radošumu , hobiju, kā sirdslieta. Un paver jaunas robežas sievietes personībā. It kā būtu tur sēdējusi kaut kur iekšā, gaidījusi, kamēr to pamanīs un sadzirdēs. Jo būt fotogrāfam vai māksliniekam – tas taču ir tik savādi, daudzreiz patīkamāk un prestižāk ir būt juristam vai grāmatvedim. Bērns palīdz mums pārstāt skriet prom pašiem no sevis. Un varbūt tieši tāpēc bērna kopšanas atvaļinājuma laikā ir tik grūti- jo tu fiziski aizbēgt nevari, un tev šā vai tā nākas satikties pašai ar sevi. Bet šīs tikšanās ne vienmēr ir patīkamas un priecīgas.

Kaut gan – kas var būt priecīgāks un interesantāks, kā iepazīties un dziļāk iepazīt tuvu cilvēku? Vai arī jums ir kāds vēl tuvāks , kā jūs pati? Vai gan daudz mēs par sevi zinām,daudz saprotam, vai arī dzīvojam pēc stereotipiem? Ļoti daudzas sievietes uzdod man jautājumu par sava aicinājuma meklējumiem. Un priekš manis tas skan daudz dziļāk. Tas nav vienkārši- “par ko man strādāt?”, tas patiesībā ir jautājums par to, “kas es vispār esmu?” “ kāda es esmu patiesībā?”

Šeit, kā arī ar vecākiem, mums nākas iet caur sāpēm  , iet dziļumā, kad pašiem kļūst ļoti bail. Mazums, ko es tur vēl atradīšu. Iet, nevis stāvēt un gaidīt, ka viss reiz atnāks pats. Mēģināt, kļūdīties, meklēt, klausīt savai sirdij. Sarežģīts ceļš. Bet bērna dzimšana mums paver arī šīs durvis.

Bērni aizved mūs pie Dieva

Es zinu vienu gadījumu, kas mani reiz ļoti pārsteidza . Tas bija vēl līdz tam, kad es pati nopietni aizdomājos par Dievu. Viena jaundzimušā meitenīte raudāja dienu un nakti. Gada laikā viņu nevarēja nekādi nomierināt .Mamma bija nomocījusies un pagurusi. Bet viņai bija arī citi bērni. Un kādā dienā pilnīgi nejauši kopā ar gadu veco meitiņu , kura arī uz ielas raudāja bez apstājas, viņa iegāja baptistu baznīcā. Nezinu, kāpēc tieši tur. Nejauši. Pēc mātes vārdiem, pareizticīgo baznīcā viņas bija bijušas vairākas reizes. Bet te –nejauši iegāja. Un notika brīnums! Meitiņa apklusa. Un klusēja dažas stundas pēc kārtas.

Sākumā mamma nodomāja, ka tā ir sagadīšanās. Bet pēc tam saprata, ka vienīgā iespēja pabūt mierā un klusumā, tas ir doties ar meitiņu uz baznīcu un pavadīt tur visu dienu. Tā visa ģimene kļuva par baptistiem ( līdz tam bija ticīgie tikai formāli). Meitenīte patiesi ir interesanta. Dzied korī, mācās svētdienas skolā, ļoti ievainojama un kautrīga.

Bērni tagad ierodas neparasti. Un daudzi no viņiem šādi vai savādāk aizved vecākus pie ticības. Ja nebūtu rakstnieces (O.Vaļajevas)  vecākā dēla īpatnības, šis jautājums nebūtu kļuvis aktuāls jau tik agrā vecumā. Droši vien atliktu uz vēlāku laiku.

Daudzi nonāk pie ticības tādēļ, ka savādāk nevar tikt galā ar pārdzīvojumiem. Tik daudz briesmu šajā pasaulē, kārdinājumu, ar kuriem tu nezini, ko iesākt. Un atliek vienīgi lūgšanas. Un jā, tas ir labākais veids, kā pārdzīvot jebkuru krīzi.

Jā, ceļš pie Dieva arī nav pats vieglākais un patīkamākais. Nākas atkal no jauna uzzināt par sevi daudz nezināma. Arī par savu lepnumu, savu skopumu, skaudību, nenovīdību un vēl daudz ko citu. Un atkal no jauna mums nākas iet caur sāpēm. Un atkal mūsu bērni parāda mums šo ceļu. Iedomājaties, cik daudz viņi mums dod līdz ar savu ierašanos! Cik daudz ko saasina, un kā nav viegli visu šo izturēt un atrast savu ceļu un sevi pašu!

Bērni – tā ir brīnišķīga Dieva dāvana. Brīnišķīga dēļ daudziem iemesliem. Tāpēc, ka tas ir nepārtraukts personības un garīguma izaugsmes treniņš, iespēja izdziedināt savas vecās rētas un atrast šajā dzīvē savu ceļu, atrast Dievu, dzīves jēgu.

Jā , tas nav vienkārši. Sevišķi pirmajā reizē, kad viss šis ceļojums ir jaunums. Īpaši tad, ja šī brīža sakumā mēs esam jau aizgājuši ļoti tālu gan no sevis, gan no Dieva, un no saviem vecākiem. Bet tas ir tā vērts. Noticiet!

Ar katru bērnu jūs atkal no jauna iesiet šo ceļu, katrā reizē vieglāk un tajā pat laikā dziļāk. Jūs kļūsiet par pilnīgi citu cilvēku, ja ļausiet visam tam ar jums notikt. Nav vienkārša mātes transformācija.

Toties cik daudz dārgumus jūs atradīsiet sevī!

No krievu valodas tulkoja S. Šmiukše, publicēts http://econet.ru

Autore: Olga Vaļajeva, nodaļa no grāmatas “Sūtība būt par mammu”