Ieraksti

Par ūdens glāzi un ne tikai to…

Stundas sākumā profesors pacēla nepilnu glāzi ar ūdeni. Viņš turēja glāzi izstieptā rokā, kamēr visi studenti pievērsās viņam un pēc tam pajautāja:

-Cik , jūsuprāt, šī glāze ir smaga?

-50 grami, 100,  125 grami – sauca studenti.

-Es arī pats nezinu, – turpināja profesors, – lai to uzzinātu, būtu vajadzīgs to nosvērt. Bet jautājums ir par ko citu: kas būs, ja es šo glāzi tā turēšu dažas minūtes?

-Nekas, – atbildēja studenti.

-Labi. Bet kas būs, ja es šo glāzi tā turēšu stundu? – vēlreiz pajautāja profesors.

-Jums sāks gurt un sāpēt roka, – atbildēja viens no studentiem.

-Tā. Un kas būs, ja es šādā veidā noturēšu glāzi visu dienu?

-Jūsu roka notirps, jūs sajutīsiet stipru muskulatūras sasprindzinājumu , var pat paralizēt roku un nākties jūs vest uz slimnīcu, – teica kāds students , atskanot smiekliem visā auditorijā.

-Ļoti labi, – mierīgi turpināja profesors, – un vai šajā laikā ir mainījies glāzes smagums ?

-Nē, – skanēja atbilde.

-Tad no kurienes parādījās sāpes plecā un sasprindzinājums muskuļos?

Studenti sajutās pārsteigti un apmulsuši.

-Kas man jāizdara, lai atbrīvotos no sāpēm?- pajautāja profesors.

-Jānoliek glāze, – sekoja atbilde no auditorijas.

-Lūk, – iesaucās profesors, – tieši tā notiek arī ar ikdienas problēmām un neveiksmēm. Ja turēsiet tās galvā dažas minūtes- tas ir normāli. Ja domāsiet par to ilgu laiku, sāksiet izjust sāpes. Bet , ja turpināsiet domāt par to vēl ilgāk, nepārtraukti,  tad tas sāks jūs paralizēt,  jūs nespēsiet neko citu vairs darīt.

Svarīgi ir apdomāt situāciju un izdarīt secinājumus, bet vēl svarīgāk ir atlaist šīs problēmas no sevis katras dienas beigās pirms miega. Un tādā veidā jūs bez sasprindzinājuma katru rītu varēsiet pamosties mundrs un gatavs tikt galā ar jaunām dzīves situācijām.

Bērni atnāk pie vecākiem. Ne otrādi.

Reizē ar to, ka mēs kļūstam par vecākiem, šajā pat laikā mēs gluži vai atgriežamies atpakaļ savā personīgajā bērnībā.Un no jauna pārdzīvojam gan priecīgus, gan skumīgus pagātnes notikumus. Mēs redzam savā uzvedībā to, ko esam pārņēmuši no savām mammām, bet viņas- to, ko no savām. Un gadās, ka mums tas nepatīk. Mēs kaut kādā veidā uzvedamies attiecībās ar saviem bērniem pavisam savādāk, slepus vēloties, lai arī mūsu bērnība būtu bijusi tieši tāda. Dažreiz mēs pat apskaužam savus bērnus par to.

Bērni palīdz mums izdziedināties, viņi ir gluži kā pavadoņi ceļā uz savu vecāku sirdsskaidrību. Bet izdziedināšanās vienmēr ir sāpīga. Cik daudz kas jāapgūst un jāiemācās un cik daudz netīrumu jāizvāc no savas sirds! Tāpēc ar bērna piedzimšanu pie mums atnāk arī krīze. Bērnības traumu atkal pārdzīvošanas krīze.

Bērni aktivizē mūsu sāpīgās vietas

Mēs dzīvojam ar sirdi, kas salīmēta ar plāksteri. Tā vietā , lai mēs ārstētu savas brūces, mēs aizlīmējam tās un izliekamies, ka viss ir normāli. Bet , protams, nekas labs nenotiek. Zem apsēja sākas iekaisums, un mēs vēl vairāk kļūstam garīgi slimāki. Ja kādreiz mūs kāds ir nodevis, ta tā vietā, lai mācītos piedošanu, mēs cenšamies aizmirst. Un visur redzam apmānu un nodevību.

Atceroties katru aizvainojumu, ko mums saņēmām no vecākiem, mēs tos rūpīgi glabājam, atsaucam atmiņā un lielāmies cits ar citu. Bet vajadzētu taču piedot un iet tālāk, dzīvot pavisam savādāk. Bet tas taču nav interesanti, un arī daudz grūtāk!

Kad piedzimst bērns, mums paliek arvien mazāk spēka, lai izliktos, nesanāk vairs paciest pastāvīgas sāpes dvēselē. Turklāt mazulis visu laiku cenšas pieskarties šai vietai, uzkāpt uz mūsu mīļoto tulznu. Kad bērns sasniedz pašu sarežģītāko priekš mums vecumu, tas nozīmē, ka tieši šis vecuma posms ir tas laiks, kad mums, mūsu bērnībā bija sarežģījumi.

Kādam ir ļoti grūti ar zīdaiņiem. Visticamāk, ka tieši šajā vecuma posmā jums notika kaut kas sarežģīts. Varbūt jūs pēc Bendžamina Spoka uzskatiem guldīja vienu pašu atsevišķā istabā gulēt? Varbūt baroja reizi trijās stundās? Vai arī mamma jau tajā laikā gāja uz darbu?

Kādam ir grūti ar bērnu gada vecumā. Piemēram, grāmatas autorei O.Vaļajevai apmēram sarežģīts posms ar bērniem bija no gada līdz diviem gadiem. Ar lielākajām grūtībām viņa saskārās tieši šajā laikā, jo pati šajā vecumā tika vesta uz bērnu silīti (bērnu dārzi pašiem mazākajiem bērniem) un pārāk daudz kas dzīvē pēkšņi mainījās.

Kādam grūtības ar trīsgadnieku, kas tik izmisīgi pastāv uz savām iegribām . Iespējams, ka jūs kā reiz tādas iegribas neizpaudāt? Kādam iet grūti , kad jāpārdzīvo sava bērna narcisms, kad viņš pieprasa tik daudz uzmanības un apbrīna. Kādam grūti atbildēt uz miljoniem jautājumu, varbūt tāpēc, ka jums šajā vecumā vienkārši lika klusēt un neļāva runāt. Un tā , līdzīgi dažādi vecumi un sarežģījumi.

Bērns- tas ir lielisks mūsu psihiskās veselības un mūsu personības brieduma indikators .Jūs varat izsekot arī tam, kurā vecuma posmā jūs esat iestrēdzis. Kad jums pēkšņi sāk likties, ka vairāk jūs savam bērnam neko nespējat dot un ko ar viņu darīt- nesaprotat. Tas var notikt pēkšņi septiņu, desmit, piecpadsmit gadu vecumā. Tas ir vienkārši zvans no augšas- pievērs uzmanību savām aizlīmētajām brūcēm! Pienācis laiks tās ārstēt! Laiks plēst nost apsēju, skatīties patiesībai acīs un ārstēt. Dezinficēt, tīrīt, dažreiz aizšūt pie speciālista. Un vēl – dot laiku tam sadzīt.

Ja ne mūsu bērni, mēs vēl ilgi varētu peldēties ilūzijā, ka esam absolūti veseli, ka mums viss ir lieliski, ka mēs esam labi un apgaismoti. Bet šie mazie cilvēciņi nes sevī uzdevumu, kas nav viegls, atverot mums acis uz īstenību.

Bērni nāk pie vecākiem. Un ne otrādi

Kad mēs apzināmies, ka mums ir problēmas attiecībās ar mūsu vecākiem, mums ir ļoti grūti kaut ko ar to darīt. Tāpēc, ka mēs gaidām, kad vecāki mainīsies. Ka viņi spers soli , lai panāktu mums pretī. Ka mēs viņiem izstāstīsim, cik cietsirdīgi viņi ar mums izrīkojušies, un viņi mums to tagad kompensēs. Un tas nenotiek.

Daudzas meitenes raud un saka, ka piedod savai mammai, piedod un ieiet pie viņas mājās, bet viņa – atkal atgriežas pie bijušā.  Un kā ar to tālāk dzīvot? Daudzas meitenes arī runā par to, ka mamma man darīja tik sāpīgi, tāpēc viņai ir jāsper pirmais solis.

Bet ir kāds nerakstīts likums, kas šajā pasaulē darbojas nevainojami. Bērni vienmēr nāk pie vecākiem, bet ne otrādi. Ja jūs patiesi vēlaties izdziedināt attiecības ar vecākiem, tad jums ir jādodas pie viņiem. Jāprot nomest savu augstprātību un lepnumu , savu neīsto, mānīgo pieaugušā lomu un ieņemt maza bērna pozīciju attiecībās ar vecākiem. Un , ja jūs gribat harmoniju, tad ieņemiet savu vietu un pārstājiet cīkstēties, pretoties viņiem.

Jā, viņi ir nepilnīgi, jums nav viennozīmīgi jāpiekrīt viņu uzskatiem, jābūt vienotiem ideāliem , vienmēr klausīt viņus arī nav obligāti.Bet cienīt- ir jāiemācās! Būt maziņam blakus viņiem- tas nozīmē pieņemt viņu rūpes tajā veidā, kādā viņi tās jums nodod. Jāpārvērš sevī iekšēji viņu “uzvelc cepuri” un “apēd gabaliņu” par “es tevi mīlu”. Tāpēc, ka tieši tāds arī ir šo norādījumu  patiesais nodoms. Viņiem nav mērķis pierādīt jums, ka jūs nekas neesat, ka jūs esat pārāk mazi vai jauni. Viņi vēlas izpaust savu mīlestību, kā to prot.

Viņiem jau tā nav vienkārši . Viņi taču redz savas kļūdas, pat , ja neatzīst tās. Un mīl  jūs, kā prot. Un viņi nevar spert pirmo soli jums pretī, tāpēc, ka šajā gadījumā atdursies pret sienu. Kamēr jūs paši neatvērsieties un nepanāksiet pretī, neatnāksiet pie viņiem, viņiem atliek vienīgi gaidīt. Un viņi gaida daudzus gadus.

Kas cits viņiem vēl atliek? Jā, viņi neprot mīlēt tā, kā gribētos jums. Jā, viņi nav ideāli vecāki un jūsu dēļ nav izdarījuši tuvu  ne visu, ko varēja (kā jūs domājat). Jā, viņi varētu kaut ko darīt ar sevi un sākt uzvesties tā, kā jūs to gribētu. Tikai viss tas jūs attālinātu vienu no otra.

Pienāks brīdis, kad mums nebūs kurp aiziet ar savām grūtībām, skumjām un raizēm. Un nebūs šai pasaulē to cilvēku, kas mīl mūs visu mūsu dzīvi un vēl mums labu. To cilvēku, kas , lai arī kā būtu, bet vienmēr bija blakus mums. Vai vērts ir velti zaudēt laiku?

Kad mūsu bērni izaugs, mēs arī nonāksim tajā pat vietā. Un to vietā, kuri var tikai gaidīt, kad pie viņiem atkal atnāks viņu bērns. Ja vien gribēs atnākt. Ja atnāks.

Mēs mācām bērnus ar savu piemēru visā. Un cienīt vecākus bērni mācās, skatoties uz mums. Skatoties, kā mēs attiecamies pret saviem vecākiem. Cik ļoti mēs paši cienām viņus. Tā arī viņi attieksies pret mums. Nekādu scenāriju, vienkārši mācīšanās pēc parauga.

Kļūdas un krīzes ir neizbēgamas

Paskatieties uz savu bērnu. Vai tad jūs gribat viņam mocības un traumas? Vai tad gribat sagādāt viņam sāpes un neērtības? Vai tad gribat sabojāt visu viņa dzīvi? Neviens no vecākiem to negrib!

Neviens nav mācījis mūs būt par vecākiem. Un mūsu vecākiem arī neviens to nav mācījis. Tāpēc mēs audzinām bērnus, kā protam, cik pietiekoši ir mūsu iekšējie resursi un spēks. Cik vien to atļauj mūsu sirds tieši šobrīd.

Un jebkurā gadījumā mēs kļūdīsimies, paklupsim, kritīsim. Jebkurā gadījumā būs situācijas, kuras aizvainos mūsu bērnus. Mēs nekādi nevarēsim no tā izvairīties. Kā nevarēja arī mūsu vecāki, kas tieši tāpat gribēja dot mums pašu labāko. Un , lai to izdarītu, izmantoja jūsuprāt ne tās labākās metodes un īstos vārdus . Jebkura gadījumā mēs kaut ko izdarīsim ne tā. Katram bērnam atradīsies  iemesls, ar ko vēlāk aiziet pie psihologa. Pat tad, ja māte būs bijusi pārāk ideāla un nevainojama, kā ideāls, līdz kuram neaizsniegties.

Tāpēc atslābinieties un izelpojiet. Sāciet ar attiecību atjaunošanu ar vecākiem. Jūsu sirdīs. Vispirms vajag izārstēt visu to, kas atrodas mūsos iekšā. Reizēm jums tam būs nepieciešams kāds laika posms pabūt distancēti vienam no otra. Lai nostiprinātu savu mīlestību un pieņemšanu. Dažreiz arī pēc tā jūsu ārējās attiecības neizmainīsies. Un izskatīsies, ka pārmaiņu nav, mamma joprojām ir neapmierināta un izgāž uz jums savas negatīvās emocijas, kritizē jūs un vīpsnā par jums, tētis – tikpat vienaldzīgs. Bet neļaujieties apmānam. Ja jūsu sirdī patiešām ir paspējušas izaugt mīlestība un pieņemšana, tas pārstās jūs sāpināt. Un pat tādas īpatnības nespēs ietekmēt jūsu iekšējo cieņu pret vecākiem un pateicību.

Bet, kad sirdī ir tiešām tāds noskaņojums, tad arī ārējās attiecības pamazām mainās. Ne tik ātri, kā jums gribētos, un ne obligāti uz to pusi, kura patiktu jums šobrīd. Mīlestība, kas mājo jūsu sirdī, varēs pastāvēt, negaidot noteiktas darbības un rīcību. Bet lai tā notiktu, ir jārada viņai iespēju izaugt un nostiprināties.

Mūsu bērni, atnākot pie mums, palīdz mums atrast mūsu sāpīgos punktus, mūsu dziļāk noslēptās rētas. Tas, kas nomoka mūs gadiem , var tik izdziedināts. Ne tik ātri ,kā gribētos, ne tik viegli. Toties – droši un labi. Vai esat gatavi doties turp, kur sāpīgi, sekojot pa pēdām ceļā, kuras norāda jūsu mazais bērns? Uz jūsu personīgo tālo bērnību? Vai esat gatavi doties turp un izdziedināties? Ja jā, tad nav vērts atlikt uz rītdienu to, ko var sākt darīt jau tūlīt.

Bērni palīdz mums atnākt pašiem  pie sevis

Nav iespējams veidot attiecības ar cilvēkiem, kad tu nezini, kas esi tu pats un nesaproti pats sevi. Ir neiespējami arī veidot attiecības ar sevi, kamēr tev nav bijusi pauze un klusums, kamēr tavā dzīvē ir daudz lieka trokšņa un citu svarīgu lietu. Bērna dzimšana sniedz mums iespēju paņemt tādu pauzi un izdzirdēt pašiem sevi. Ja vien mēs, protams, to izmantosim. Jo var taču arī dzemdēt un turpināt savu nesaprotamo skrējienu nezin kur un kāpēc.

Atrodoties beidzot mājās, kad ir pietiekoši daudz brīva laika ( lai nu kā, bet mammai dekrēta atvaļinājuma laikā ir iespēja, lai domātu, pārdomātu, paklausītos) , mēs varam atklāt sevī tik daudz jauna un nezināma!

Daudzas mammas tieši šajā laikā atrod savu īsto nodarbošanos. Tā atnāk pati, caur radošumu , hobiju, kā sirdslieta. Un paver jaunas robežas sievietes personībā. It kā būtu tur sēdējusi kaut kur iekšā, gaidījusi, kamēr to pamanīs un sadzirdēs. Jo būt fotogrāfam vai māksliniekam – tas taču ir tik savādi, daudzreiz patīkamāk un prestižāk ir būt juristam vai grāmatvedim. Bērns palīdz mums pārstāt skriet prom pašiem no sevis. Un varbūt tieši tāpēc bērna kopšanas atvaļinājuma laikā ir tik grūti- jo tu fiziski aizbēgt nevari, un tev šā vai tā nākas satikties pašai ar sevi. Bet šīs tikšanās ne vienmēr ir patīkamas un priecīgas.

Kaut gan – kas var būt priecīgāks un interesantāks, kā iepazīties un dziļāk iepazīt tuvu cilvēku? Vai arī jums ir kāds vēl tuvāks , kā jūs pati? Vai gan daudz mēs par sevi zinām,daudz saprotam, vai arī dzīvojam pēc stereotipiem? Ļoti daudzas sievietes uzdod man jautājumu par sava aicinājuma meklējumiem. Un priekš manis tas skan daudz dziļāk. Tas nav vienkārši- “par ko man strādāt?”, tas patiesībā ir jautājums par to, “kas es vispār esmu?” “ kāda es esmu patiesībā?”

Šeit, kā arī ar vecākiem, mums nākas iet caur sāpēm  , iet dziļumā, kad pašiem kļūst ļoti bail. Mazums, ko es tur vēl atradīšu. Iet, nevis stāvēt un gaidīt, ka viss reiz atnāks pats. Mēģināt, kļūdīties, meklēt, klausīt savai sirdij. Sarežģīts ceļš. Bet bērna dzimšana mums paver arī šīs durvis.

Bērni aizved mūs pie Dieva

Es zinu vienu gadījumu, kas mani reiz ļoti pārsteidza . Tas bija vēl līdz tam, kad es pati nopietni aizdomājos par Dievu. Viena jaundzimušā meitenīte raudāja dienu un nakti. Gada laikā viņu nevarēja nekādi nomierināt .Mamma bija nomocījusies un pagurusi. Bet viņai bija arī citi bērni. Un kādā dienā pilnīgi nejauši kopā ar gadu veco meitiņu , kura arī uz ielas raudāja bez apstājas, viņa iegāja baptistu baznīcā. Nezinu, kāpēc tieši tur. Nejauši. Pēc mātes vārdiem, pareizticīgo baznīcā viņas bija bijušas vairākas reizes. Bet te –nejauši iegāja. Un notika brīnums! Meitiņa apklusa. Un klusēja dažas stundas pēc kārtas.

Sākumā mamma nodomāja, ka tā ir sagadīšanās. Bet pēc tam saprata, ka vienīgā iespēja pabūt mierā un klusumā, tas ir doties ar meitiņu uz baznīcu un pavadīt tur visu dienu. Tā visa ģimene kļuva par baptistiem ( līdz tam bija ticīgie tikai formāli). Meitenīte patiesi ir interesanta. Dzied korī, mācās svētdienas skolā, ļoti ievainojama un kautrīga.

Bērni tagad ierodas neparasti. Un daudzi no viņiem šādi vai savādāk aizved vecākus pie ticības. Ja nebūtu rakstnieces (O.Vaļajevas)  vecākā dēla īpatnības, šis jautājums nebūtu kļuvis aktuāls jau tik agrā vecumā. Droši vien atliktu uz vēlāku laiku.

Daudzi nonāk pie ticības tādēļ, ka savādāk nevar tikt galā ar pārdzīvojumiem. Tik daudz briesmu šajā pasaulē, kārdinājumu, ar kuriem tu nezini, ko iesākt. Un atliek vienīgi lūgšanas. Un jā, tas ir labākais veids, kā pārdzīvot jebkuru krīzi.

Jā, ceļš pie Dieva arī nav pats vieglākais un patīkamākais. Nākas atkal no jauna uzzināt par sevi daudz nezināma. Arī par savu lepnumu, savu skopumu, skaudību, nenovīdību un vēl daudz ko citu. Un atkal no jauna mums nākas iet caur sāpēm. Un atkal mūsu bērni parāda mums šo ceļu. Iedomājaties, cik daudz viņi mums dod līdz ar savu ierašanos! Cik daudz ko saasina, un kā nav viegli visu šo izturēt un atrast savu ceļu un sevi pašu!

Bērni – tā ir brīnišķīga Dieva dāvana. Brīnišķīga dēļ daudziem iemesliem. Tāpēc, ka tas ir nepārtraukts personības un garīguma izaugsmes treniņš, iespēja izdziedināt savas vecās rētas un atrast šajā dzīvē savu ceļu, atrast Dievu, dzīves jēgu.

Jā , tas nav vienkārši. Sevišķi pirmajā reizē, kad viss šis ceļojums ir jaunums. Īpaši tad, ja šī brīža sakumā mēs esam jau aizgājuši ļoti tālu gan no sevis, gan no Dieva, un no saviem vecākiem. Bet tas ir tā vērts. Noticiet!

Ar katru bērnu jūs atkal no jauna iesiet šo ceļu, katrā reizē vieglāk un tajā pat laikā dziļāk. Jūs kļūsiet par pilnīgi citu cilvēku, ja ļausiet visam tam ar jums notikt. Nav vienkārša mātes transformācija.

Toties cik daudz dārgumus jūs atradīsiet sevī!

No krievu valodas tulkoja S. Šmiukše, publicēts http://econet.ru

Autore: Olga Vaļajeva, nodaļa no grāmatas “Sūtība būt par mammu”

 

Cilvēka dzīves jēga un mērķis

Katrs cilvēks, pats to neapzinoties, atrodas savas patiesās vietas meklējumos dzīvē, savas esības jēgas meklējumos. Ja veiktu pētījumu, tad būtu redzams, ka šī tēma ar saknēm aizvijas pie civilizācijas rašanās, bet radītie jēgas modeļi no sākuma līdz pat mūsdienām jau sen ir ieguvuši zināmus standartus:

  • Dzīves jēga ir maksimālas baudas gūšanā- hēdonisms.
  • Laime ir cilvēka dzīves augstākais mērķis un viņa darbības vadmotīvs- eidemonisms .
  • Dzīves jēgu saista ar materiāliem labumiem un vērtībām ,praktisko derīgumu– pragmatisms.
  • Utilitārisms – rīkojies tā, lai tava rīcība radīto lielāko labumu lielākam indivīdu skaitam, visas sabiedrības kopējās labklājības un laimes veicināšanā.
  • Personīgā tiekšanās pēc pilnības – perfekcionisms
  • Kalpošana citiem ļaudīm, mīlestības izrādīšana pret viņiem, rūpes par citiem- humānisms.
  • Interešu kopība- korporatīvisms.
  • Savu personisko interešu izvirzīšana augstāk par citu cilvēku un sabiedrības interesēm – egoisms.
  • Un citi modeļi.

Tātad – dzīves jēgas iegūšana – tā ir savas esības piepildīšana ar objektīviem mērķiem, dzīves  saturu, ar vienu vai otru ideju. Tāda cilvēka dzīve ir interesanta un aizaujoša viņam pašam, un , domājams , noderīga arī apkārtējai pasaulei.

Darbībā cilvēka dzīves jēga parādās un izpaužas viņa dzīves radošuma  procesā un tā veidojas no daudzām viņa dzīves sfērām. Tā ir kā savdabīgs mērķu un ideju centrs . Bet atslēgas vārds tajā visā ir pašrealizācija, pašizpausme. Ja cilvēks nav devis tādu pienesumu apkārtējai videi, kādu atzinuši citi, kaut ko noderīgu, kaut ko, kas  svarīgs arī indivīdam tajā skaitā, viņš jūt, ka dzīves jēga iztrūkst, ka viņš ir pazaudējis pavedienu, ka ir nomaldījies no ceļa. Un pretēji- kad kāda darbība vai kāds rezultāts ir derīgs un vērtīgs citiem cilvēkiem, kad cilvēks ar aizrautību un pašizpausmi ir iededzies kādā procesā, viņš iegūst pašpārliecību, viņš sajūt šo pavedienu un pats var skaidri atbildēt uz jautājumu- ir viņa dzīvē jēga vai nav. Viņš to lieliski apzinās.

Ar dzīves jēgas apzināšanos cieši ir saistīta mērķu izpratne. Cilvēka apziņā mērķis izpaužas tajā nākotnes īstenības veidolā, kas atbilst viņa pieņēmumiem, vajadzībām un ideāliem. Mērķis nav identisks dzīves jēgai. Un bieži vien ir mērķi, kas rada cilvēka dzīvē pseidojēgu, kas pēc kāda laika pārsprāgst zem spiediena , ko rada svarīgākas vērtības – kad cilvēks attīstās garīgi un pāriet augstākā savas attīstības līmenī.

Šā vai tā, bet mērķis un dzīves jēga ir cieši savstarpēji saistīti. Tāpēc, ka cilvēks ierodas šajā pasaulē ar noteiktu misiju. Nu nevar būt tas viss vienkārši tāpat vien! Kādu iemeslu dēļ tad mēs visi uztraucamies,  priecājamies, jūtam skumjas, bēdas, mīlestību un laimi? Bet mērķis, uz ko tiecas cilvēks, ne vienmēr ir saistīts ar dzīves jēgu. Tas , bezšaubām,  ir ļoti individuāls jēdziens, kā jau daudz kas mūsu dzīvē. Jo mērķis- tas ir kāds galarezultāts, tā ir kāda plakne, bet ja runā par dzīves jēgu – tas jau ir vesels trīsdimensionāls veidols,  kurā var ievietot bezgalīgu skaitu ar plaknēm. Dzīves jēga- tas ir kustības vektors. Bet dzīves mērķis- tas ir modulis vai šī vektora garums. Var minēt tūkstošiem salīdzinājumu. Dzīves jēga – tas ir pastāvīgs,  kādas nezināmas,  mūžīgi aizslīdošas Patiesības meklējums , Radītāja iepazīšana. No šejienes arī tik daudz šīs problēmas saistības ar reliģiskajiem virzieniem.

“Katram cilvēkam ir tikai vienas pašas dzīves laiks. Jo ātrāk kāds atrod to vietu, no kuras viņš var sākt mazliet priecāties par savu dzīvi, jo tam vairāk tiek no visa kā, ko viņš no dzīves vēlējies.” Jānis Klīdzējs.

Var piekrist, var strīdēties- un katram būs taisnība, tāpēc , ka šis jautājums ir ļoti individuāls un daudzveidīgs. Cilvēka dzīve iegūst jēgu ar laiku, tiek iepazīta priekos un bēdās, veiksmēs un ciešanās, caur aktīvo un pasīvo. Dzīves jēga nesastāv no kaut kādas vienas problēmas vai uzskata, drīzāk tāda ieciklēšanās novedīs pie maldiem, kļūdām un šī jēdziena koncepcijas sagrozīšanas. Bet , ja mēs paši neesam spējīgi kaut kā piepildīt savu dzīvi ar jēgu, tad mūsu vietā to izdarīs citi, un tā būs iedomāta dzīves jēga, kāda uzspiesta, apzināti vai arī neapzināti. Un šīs iedomātās dzīves jēgas apzināšanās – arī ir liels solis uz priekšu.

Visi spriedelējumi un idejas par šo tēmu ir gan glupas, gan gudras, absurdas, izcilas – un visas būs patiesas, jo katrs viedoklis ir neliels, sīks elements no milzīgas mozaīkas . Un tas ir liels darbs – salikt šo bezgalīgo mozaīku, bet pats galvenais nav tikai salikt, bet arī ieraudzīt- kas tajā būs attēlots. Lai izdodas!