Ieraksti

PAR DZĪVOŠANAS TIKUMIEM

KĀDS IR DZĪVOŠANAS PAMATTIKUMS ?

Visi man labi bija,
kad es pati laba biju;
Visi man ļauni bija,
kad es ļauna cēlējiņa. F 530, 3638
Vēl’ man labu, es tev arī,
tad mēs mīļi dzīvosim.
Ko mēs abi dabūsim,
kad mēs ļaunu vēlēsim? 3454

ESI LABS!

Kad visi būs labi, tad ļauno vairs nebūs, jo, visiem labiem esot, ļaužu ļaunumam vairs dzīvē nevar būt vietas. Tā ir skaidra un gudra atziņa, pat skaidrāka vēl nekā kristīgās tikumības pamatbauslis “Mīli savu tuvāko kā sevi pašu”, kas aizgūts no vecās derības (sk. Moz. 19, 18 un 19, 34).

Labuma jēdzienā ietilpst pareiza izturēšanās pret sevi, citiem un Dievu. Labums tiek turēts par augstāko sasniedzamo mērķi kā lietiskās tā garīgās vērtībās. Tā aizbildnis un devējs ir pats Dievs.

Cilvēkus, kas visvairāk bija iekrājušies lietiskos un garīgos labumus, senāk dēvēja par LABIEŠIEM. Šis vārds apzīmēja to pašu ko aristokrāts savā pirmnozīmē. Labi un pareizi var izturēties pret sevi pašu, pret ļaudīm un Dievu.
KĀDS IR PIRMAIS PAŠTIKUMS ?

Ai dzīvīte, ai dzīvīte,
pie dzīvītes vajadzēja
Vieglu roku, vieglu kāju,
laba gudra padomiņa. 6850
Gudra mana māmuliņa,
gudri mani audzējusi.
Gudru ņemšu līgaviņu,
savas dzīves kopējiņu. 11188

ESI GUDRS!

Bez gudrības paliktu nesaprasti un nepiepildīti visi pārējie labie tikumi, tamdēļ gudrība jāuzlūko par pašu pirmo tikumu. Gudrība ir labumu un vērtību atziņa, tā ir mērķu un nolūku izpratne. Visa tikumiskā dzīvošana ir cenšanās labo un vērtīgo iegūt, bet nelabo un nevērtīgo atmest. Negudrā prātā tikumi var pārvērsties ačgārnībās un pat netikumos. Tikai gudrība noteic cilvēka pareizo izturēšanos pret sevi, citiem cilvēkiem un Dievu. Neviens cilvēks nepiedzimst gudrs. Gudrība pieņemas, prātam attīstoties un pašam mācoties.
KĀDS IR OTRS PAŠTIKUMS ?

Ne ar miegu laba biju,
ne ar bargu valodiņu.
Ar darbiņu laba biju,
ar jauko valodiņu. 6779
Acis darba izbijās,
rokas darba nebijās;
Rokas darba nebijās,
zinājās padarot. 7971

ESI DARBĪGS!

Darbīgums ir tikums, ar ko vienmēr varējusi lepoties latvju tauta. Rosīgums un darbīgums ir vajadzīgs visu pārējo tikumu turēšanai un labo nodomu pildīšanai. Darba tikums prasa dvēseles un auguma spēju nodarbināšanu, lai iegūtu virsroku pār dabu kultūras attīstības un savas iekšpasaules dēļ. Tikumības pienākumi uzliek cilvēkam daudz darba ne tik vien paša dēļ, bet arī tautas, mākslas, valsts, zinātnes un reliģijas labad. Sekodami darba tikumam mēs sasniegsim garā un mantās bagātību. Kā zināms, darba veiksmi latvietis guvis no paša Dieva.
KĀDS IR TREŠAIS PAŠTIKUMS ?

Daiļa man rota bija,
smuidrs mans augumiņš;
Rotu pati darināju,
Laima smuidru augumiņu. 5305
Glīti, meitas, dzīvojiet
liela ceļa maliņā:
Gludu galvu, baltu muti,
tīru namu, istabiņu. 14086

ESI DAIĻŠ!

Dainas pauž, ka daiļuma centieni ir tikums. Tauta ticējusi, ka netīrā, nemazgātā un neglītā mājā Dievs neiegriežoties (F 211, 235). Reti kāda cita tauta centusies tik neatlaidīgi sasniegt daiļumu savā dzīvē kā latvieši. Daiļš darbs, daiļa valoda, daiļa dziesma ir bijušas augsti turētas vērtības. To nav varējusi kavēt pat tā lielā nabadzība, kurā tautu bija iedzinuši tās kakla kungi. Daiļa dzīvošana noteikti ietilpusi latviešu tikumiskajā dzīvē, turpretī citu reliģiju tikumības iet daiļumam secen.

Pēc mūsu tautas daiļuma atziņām turpmāk ceļama latviskā estētika un latviskā māksla, kas izdaiļotu mūsu valsti un dzīvi.
KĀDS IR CETURTAIS PAŠTIKUMS ?

Spodra saulīt’ i lēkdama,
jo spodrāka rietēdama;
Līksma māsiņ’ i augdama,
jo līksmāka dzīvodama. 3535
Līksmo, mana dvēselīte,
ne ilgam tavs mūžiņš:
Tik ilgām tavs mūžiņš
kā vasaras launadzinš. 84′

ESI LĪKSMS!

Mums uzspiestā kristīgā ticība nav uzņēmusi savā tikumībā ne pasaulīgo daiļumu, ne prieku. Taču visos laikos, dabīgu dziņu balstītas, pastāvējušas dzīves mācības, kas uzlūkojušas līksmi jeb prieku par dzīvošanas galveno mērķi (hēdonisms). Dainās pats Dievs tēlots kā līksmības un prieku aizbildnis. Uz prieka pretstatu – bēdām un skumjām – latvietis raudzījies kā uz ļaunumu, ko atnesusi Nelaime, Ļauna diena vai ļauni ļaudis. No bēdām ir jāatraisās, jo tās ir netikumīgas tādēļ, ka sagrauž cilvēku. Senāk latvieši dažādiem līdzekļiem lūkojuši bēdas remdēt, atrast RĀMAVU. Par labāko līdzekli bēdu remdēšanai no laika gala turēta dziesma.
KĀDS IR PIRMAIS ĻAUŽTIKUMS ?

Bāleliņi, bāleliņi
kā tie sila balodīši:
Ļaudīm lieli brīnumiņi,
ka mēs mīļi dzīvojam. 3450
Cieši jozu ceļa jostu
pieder cieši valkājot;
Mīļi saucu svešas mātes,
pieder mīļi pasaucot. 23175

ESI MĪĻŠ!

Pēc gudrības, daiļuma, darba, līksmes var ikviens censties savrup, bet mīlestībā vienmēr jāmeklē kādu otru. Mīlestības pamatā ir dvēseles jūtas, kas tiecas uz saistīšanos ar citām dzīvām būtnēm. Tamdēļ visas reliģijas turējušas mīlestību par pašu pirmo tikumu, kam jākārto ļaužu sadzīve. Latvieši mīlestību atzinuši vispirms savējo vidū. Ģimene un radi bijuši tuvākais aploks šim ļaužtikumam. Aiz ģimenes un radiem, kā zināms, sākas tauta un cilvēce. Taču līdz svešniekiem un sveštautiešiem mīlestības tikums parasti nav sniedzies, jo ar tiem attieksmes kārtojis kāds cits ļaužtikums, proti, saderība, kas slāpējusi naidošanos un karus.

Mīlestības pretstats ļaužu sadzīvē bijusi bardzība, jo mīļai dzīvošanai pretim stāvējusi barga dzīvošana. Naids reti kad turēts par mīlestības pretstatu, jo ģimenē un savējo vidū tā nemaz nevarējis un nedrīkstējis būt.
KĀDS IR OTRS ĻAUŽTIKUMS ?

Es ar savu bāleliņu
ilgi naida neturēju:
Namiņā sasabāru,
istabā saderēju. 3481
Droši gāju, nebēdāju
lielajos dieveros:
Zinu savu lēnu prātu
ieterēmi saderēt. 21839

ESI SADERĪGS!

Saderības tikumam parasti jākārto attieksmes ar svešākiem ļaudīm un citām tautām. Atsevišķo cilvēku, ģimeņu un tautu rūpestiem gadās daudzreiz naidīgi sadurties, tā ceļas nesaderība, kas pārvēršas naidā un top par lielu dzīves ļaunumu. Saderībai jāsarga ļaudis no naidīgām cīņām, ja vien aiz tām nestāv kāda svēta patiesība, par kuru jākaro. Sabiedrībai jāveicina savstarpēja piekāpība un atsacīšanās no pašlabumiem vispārības dēļ. Cits jaunāks vārds saderībai ir DRAUDZĪBA, kas dainās maz lietots. Draudzība liek palīdzēt un dot, lai nekas netraucētu mieru un saticību. Šeit sākas nākošais laužtikums – devība.
KĀDS IR TREŠAIS ĻAUŽTIKUMS ?

Dod, Dieviņi, kalnā kāpt,
ne no kalna lejiņā;
Dod, Dieviņi, otram dot,
ne no otra mīļi lūgt. 14218
Arājiņa līgaviņa,
dod maizītes atraitnei
Dievs atdos arājam
pa vadziņas galiņam . 27831

ESI DEVĪGS!

Devības tilpumu daudzina it visas reliģijas. Devība ir ATSACĪŠANĀS no savējā par labu otram. Var otram atdot nevien savu mantu, bet arī savus spēkus un zināšanas. Devība bijusi latvietī ieaudzināta jau no pašas bērnu kājas. Hupelis raksta par latviešiem: “Reti kad tie paiet garām nabagiem, tos neapdāvinājuši; pat vislielākā dārdzībā tie izdala pie baznīcām nabagiem maizi, sviestu, gaļu, naudu utt. “(Top. Nachr. II, 148). Godībās devību mēdz parādīt ar ziedošanu, veltīšanu, mešanu un kukuļiem.

Augstākais devējs ir pats Dievs, tamdēļ devībai un ziedošanai piešķirta reliģiska nozīme, ko izteic paruna: “Dots devējam atdodas”.

Pretstatā devējam stāv sīkstulis un skauģis. Skaudība ir nekrietnākais netikums, jo tas visvairāk kavē dažādu labumu vairošanos un labklājības pieņemšanos. Latviešu dainās skauģis turēts tik pat kaitīgs kā ļauns burvis.
KĀDS IR CETURTAIS ĻAUŽTIKUMS ?

Taisnu ceļu es staigāju,
taisnas pēdas pakaļā.
Ne man kauna priekšā bija,
ne valodu pakaļā. 8941
Ej, bāliņ, taisnu ceļu,
runā taisnu valodiņu,
Tad ij Dievs palīdzēs
taisnu ceļu nostaigāt. 34199

ESI TAISNĪGS!

Taisnība pamatojas prasībā, lai katrs darītu tā, kā vajag, lai ikviens dabūtu to, kas tam pienākas, lai viens otram nedarītu pāri. Latvietis grib dzīvot kā LĪDZĪGS LĪDZĪGOS (8408) un šo vienlīdzību negrib liegt pat saviem naidniekiem (34181). Valstī taisnību kārto likumi, bet tie nav lāga piepildāmi bez taisnības tikuma sirdī. Tikumiskos likumus dod sirdsapziņa, tiesiskos valsts. Sirdsapziņa izceļas no kauna jūtām, un tamdēļ dainas bieži mēdz atgādināt šo kaunu, kura dēļ mēs vairāmies no netaisna un ļauna.

Latviešu tautai nācies daudzreiz pieciest netaisnību, it īpaši no vāciešiem. Par tiem dainas runā ar īgnumu un sašutumu. Taču netaisnība cenšas izlīdzināties, un pāridarījums atdarās ļaundariem.
KĀDS IR VIENĪGAIS DIEVTIKUMS?

Dari dari, bāleliņi,
dari Dievu bīdamies:
Pacietīšu, ko darīji,
atdarīšu dzīvojot. 3591 v.
Bīsties Dievu, sveša māte,
nenicini bārenītes:
Bārenītes asariņas
maksā zelta gabaliņu. 39692

ESI DIEVBIJĪGS.

Dieva bijāšana izpaužas godbijībā pret visu labo un tikumīgo, kā arī Dieva iestādīto likumu ievērošanā. Dievišķos likumus neturot, sariebj Dievam un ļaudīm. Ļaunums un pārestības, ko nodarām citiem, pa lielākai daļai atmaksājas jau dzīvojot šajā saulē. Latvieši tic, ka tas, kas ļauni dzīvojis, vismaz grūti mirst. Tur, Viņā saulē, ļauno darbu sekas atriebjoties vēl stiprāk nekā šeit. Netikumīga dzīvošana tiešām var sabojāt mūsu pašpasauli, kurā būs jādzīvo nākamajiem cilvēkiem. Vienīgi dievbijība var darīt cilvēku dievāju un laimīgu šajā un viņā dzīvē.

Dievbijība kā tikums nosaka daudzas rīcības, kas apgarotas ar godbijības un cieņas jūtām. Dievbijība cilvēku spilgti atšķir no kustoņiem.

No interneta resursiem

3 lietas, ko Jums novēlu

  1. Jums kaut kam ir jātic – savai nojautai, liktenim, dzīvei, karmai, vienalga kam. Dažreiz tas, kas ar Jums notiks un liksies kā liela problēma būs tā labākā lieta, kas ar jums notikusi. Panākumu sniegto smaguma sajūtu nomaina vieglums atkal būt iesācējam, mazāk pārliecinātam par visu. Tas atbrīvo ieiešanai jaunā dzīves radošā periodā.

Dažreiz dzīve jums pa galvu belž ar ķieģeli. Nezaudējiet ticību.

Vienlaikus novēlu – esiet mērķtiecīgi! Katru šķērsli uzlūkojiet tikai kā savu spēju pārbaudi. Neatlaidieties un izkopiet savu prasmi, kā jūrnieks izkopj savējo, mācīdamies pārciest katras vētras bargumu. Neatlaidieties, līdz Jums izdosies!

  1. Dzīvojiet savu dzīvi, nevis kā citi to vēlas.

Visa mūsu dzīve neatkarīgi no tā, vai mēs gribam vai negribam to apzināties, īstenībā ir atkarīga no atbildes uz vienu jautājumu, no kura nevar izvairīties. Tas ir tāds: “Vai es dzīvoju pats savu dzīvi, vai arī es dzīvoju dzīvi, kādu no manis gaida citi?”
/Jozefs Kiršners/

  1. Mīlestība.

 

Esmu pārliecināta, ka vienīgā lieta, kas cilvēci virza uz priekšu ir mīlestība un tas, ka cilvēks mīl to, ko dara. Jums jāatrod tas, ko jūs mīlat. Un tas ir patiesi gan attiecībā uz darbu, gan mīļākajiem. Jūsu darbs ,vai bizness, kas patiesībā arī ir darbs, grūts darbs, piepildīs lielu jūsu dzīves daļu, un lai jūs būtu patiesi apmierināts, jums jādara darbs, kuru uzskatāt par lielisku. Un vienīgais veids, kā darīt lielisku darbu, ir mīlēt to, ko darāt. Ja to vēl neesat atraduši, turpināt meklēt. Nesamierinieties. Gluži kā visās lietās, kam darīšana ar sirdi, jūs vienkārši zināsiet, kad būsiet atraduši īsto. Un gluži kā jebkurās lieliskās attiecībās, gadiem ejot, tas kļūst arvien labāk un labāk. Tāpēc meklējiet, līdz atrodat. Nesamierinieties.

 

Sveiciet katru dienu ar mīlestību un sāksim jau ar šodienu!

Es sveikšu šo dienu ar mīlestību sirdī !

Un kā es to paveikšu? Kopš šī brīža es uzlūkošu visas lietas ar mīlestību. Es mīlēšu sauli, jo tā silda manus kaulus; taču es mīlēšu arī lietavas, jo tās attīra manu garu. Es mīlēšu gaismu, jo tā rāda man ceļu; taču es mīlēšu arī tumsu, jo tā rāda man zvaigznes. Es ar prieku sagaidīšu laimi, jo tādara plašāku manu sirdi; taču es pacietīšu arī skumjas, jo tās atver manu dvēseli. Es atzinīgi saņemšu atlīdzību, jo tā man pienākas; taču nevairīšos no šķēršliem, jo tie pārbauda manus spēkus.
Un kā es runāšu? Es cildināšu savus ienaidniekus un viņi kļūs par draugiem. Es allaž meklēšu iemeslus uzslavām; nekad es nepūlēšos atrast ieganstu tenkām.
Un kā es rīkošos? Es mīlēšu cilvēkus, jo katrā mīt apbrīnojamas īpašības, kaut arī tās var būt apslēptas. Un vairāk par visiem es mīlēšu sevi. Nekad es neļaušu savam prātam sajust ļaunuma un izmisuma pievilcību, drīzāk pacilāšu to ar gadsimtu zināšanām un gudrību.
Kopš šī brīža es mīlēšu visu cilvēci, jo man nav laika nīst, man ir tikai laiks mīlēt.
Es sveikšu šo dienu ar mīlestību, un viss man izdosies.

(Ogs Mandino)